Kādā lietainā dienā zaļais ābolzēns Bumbulītis sēdēja savā istabā un aizrautīgi raudzījās ārā pa logu. Vairāk par visu tas mīlēja lietus aizrautīgās rotaļas.

– Dēliņ, ko tu te viens dari? – ienākusi istabā, jautāja māmiņa – zaļā ābola kundze Saldābolīte.

– Man patīk vērot lietu! – klusi atbildēja Bumbulītis un nenovērsa skatienu no loga.

– Nāc, es tev labāk pastāstīšu pasaku! – teica māmiņa un apsēdās lielajā šupuļkrēslā. Bumbulītis ieritinājās viņai klēpī, turpinot raudzīties lietus lāsēs, kas triecās loga stiklā no visa spēka. Kā gan tās nenogura?

– Tā būs pasaka par kādu jaunu ābolzēnu vārdā Drošsirdis, – iesāka Saldābolīte.

– Vai tas ir tas pats zēns par kuru reiz vecmāmiņa ieminējās? – gribēja zināt Bumbulītis un iekārtojās māmiņas klēpī vēl ērtāk.

– Jā, tas pats. Sarkanais ābols. Reiz nudien, mīļais, mūsu ciemā dzīvoja āboli, kas bija sarkanā krāsā. Gluži kā zemnenes.

– Bet kur viņi palika? – nesaprata mazais zēns.

– Par to arī būs mans stāsts, dēliņ, – noskūsptot maigi dēla pieri, klusi atrauca māmiņa un līdz ar dēlu vērās logā. – Klausies uzmanīgi manu stāstu...

Bumbulītis pārtrauca jautāt un bija gatavs klausīties. Par sarkanajiem āboliem, kas reiz dzīvojuši Augļu ciemā, viņš bija reiz pa ausu galam dzirdējis no savas vecmāmiņas. Taču, kad bija tai jautājis par tiem vairāk, tā bija tikai noslepumaini atraukusi, ka viņš šim stāstam vēl ir par mazu. Bet tagad bedzot viņš to dzirdēs!

 – Gluži kā šīs lietus lāses tagad cīnās, lai iekļūtu mūsu un citās mājās, tā reiz cīnījās sarkanie āboli. Viņi cīnījās par savu brīvību un dzīvību, – klusi sāka stāstīt māmiņa. – Kādā ciemā, ko sauca par Tārpiju, dzīvoja lielie tārpi, kuriem lielākais gardums bija tieši sarkanie āboli.

Reiz sarkanais ābolzēns Drošsirdis bija aizklīdis ārpus mūsu ciema robežām. Pastaigājoties un savā nodabā klusi dungojot, viņš negaidot izdzirdēja skaļas balsis, kas skanēja no netālu esošā meža klajuma. Ziņkārības dzīts viņš klusām aizlavījās līdz tai vietai un paslēpās aiz lielajiem krūmiem. Pa to spraugām viņš ieraudzīja lielo tārpu karali Nežēlīgo, kas stāvēja laukuma vidū uz celma. Viņam vispārkt bija sapulcējušies viņa pavalstnieki.

«Tā diena ir pienākusi! Mūsu dzīvē valdīs vieni prieki un līksmība, mani tārpīgie pavalstnieki! » svinīgi sauca karalis, « mums tikai godam jāizcīna šī cīņa. Mums jādodas uz visām pusēm Augļu ciemā un jāsagūsta visi sarkanie āboli, » lielo tārpu pūlis skaļi uzgavilēja.

« Mēs viņus glabāsim sava ciema lielajos pagrabos un katra dienu tos ēdīsim, » turpināja karalis sajūsmas pilnā balsī, « mums vairs nebūs jāpārtiek no lapām un negaršīgiem dārzeņiem. To es jums apsolu! » Pūlis ap viņu jau atkal skaļi uzgavilēja. Tad sākās applausu vētra.

« Jau šonakt, kad satumsīs, sāksim uzbrukumus, » sauca Nežēlīgais, mēģinot pārgliegt skaļos applausus un gaviles.

« Lai dzīvo mūsu karalis! » sauca pūlis. Nežēlīgais, piepūties no lepnuma, izņēma no kabatas kādu papīra lapu un izteiksmīgu žestu pacēla to augstu gaisā. « Lai izkūp šis riebīgais papīrs, » viņš teju vai iegaudojās un to aizdedzināja. Uguns liesmas lēnām papīru apvija no visām pusēm līdz viņa rokā bija palikusi tikai pelna čupiņa. Tārpu pūlis tagad gavilēja tā, ka viss mežs ap tiem sāka rībēt. Koki bailēs mazliet pielieca galvas un to zari viegli trīcēja.

Tikmēr mazais ābolzēns sēdēja sastindzis aiz krūmiem un noraudzījās notiekošajā. Visa viņa ābola sula dzīslās bija sastingusi. Līdz šim viņš bija aizvadījis laimīgas un bezrūpīgas dienas savā ciemā kopā ar ģimeni un draugiem, bet tagad viss draudēja mainīties. Viņiem visiem tikko bija spriests nāves sods! Nolemta dzīve lielajos Tārpijas pagrabos gaidot, kad viņos ieurbsies lielie tārpi un bez žēlastības grauzīs tos no iekšpuses līdz tie būs palikuši tik vien kā nedzīvas serdes bez sēkliņām. Ak,manu vai!

Drīz vien karalis visiem lielajiem tārpiem bija nodiktējis uzbrukuma plānu. Pavēlējis nežēlot nedz sarkano ābolu bērnus, nedz sievietes. Viņiem visiem, bez mazākā izņēmuma, bija jānonāk pagrabos! Kad karaļa uzruna bija uzklausīta un sagūstīšanas plāns visiem skaidrs, karalis devās prom, cēli aizšļūcot. Drīz vien arī pārējie tārpi izklīda, lai dotos atpakaļ uz ciemu un sāktu gatavoties uzbrukumam.

Kad mazo meža klajumu bija pametis pēdējais tārps, Drošsirdis uzdrošinājās sākt elpot. Viņa kājas nevaldāmi trīcēja un galvā sāka rosīties neskaitāmas domas: «Bēgt tūdaļ pat? Jeb paziņot visiem, ko viņš nupat dzirdējis? Skriet pie māmiņas un tēta?». Līdz attapies no lielā pārbīļa viņš saņēma visus spēkus un skrēja atpakaļ uz Augļu ciemu. Viņa kājas vēl joprojām nevaldāmi trīcēja, taču tas nebija kavēklis tam, lai viņš skriet, cik jaudas.

Ieskrējis ciemā viņš skaļi iebļāvās:

« Gals! Ir peinācis sarkano ābolu gals! » Visi, kas tobrīd atradās netālu no viņa pātrauca savas bezrūpīgas runas un neizpratnē apstājās un lūkojās uz trīcošo ābolzēnu.

« Par ko tu runā? » jautāja  banāns.

« Ko nu bļausties, ābolzēn? » ierunājās arī neapmierinātais apelsīns, kas bija banānam stāstījis jaunākās tenkas.

« Ar šādām lietām nejoko, manu zēn!» viņam aizrādīja arī vecais sarkanais ābols Kātiņzeķis, kas dzīvoja Drošsirdim kaimiņos.

« Es nejokoju!» izmisis sauca Drošsirdis. « Es tikko meža klajumā, kas atrodas netālu no Tārpijas, dzirdēju karaļa Nežēlīgā runu, ko tas teica visiem lielajiem tārpiem. Viņi gatavojas mūs visus sarkanos ābolus šonakt sagūstīt un ieslēgt savos lielajos pagrabos! »

« Drošsirdi, vai tu esi saulē galvu par daudz sakarsējis?» saniknojās Kātiņzeķis un nodrebinājās jau no šādas domas vien. «Daudzus gadus atpakaļ sarkanais ābols Serdis parakstīja vienošanos ar tā laika Tārpijas karali Godprātigo. Šajā vienošanās līgumā teikts, ka viņi nedrīkst mums pat tuvoties. Tev vēstures stundās nāktos vairāk pasēdēt, jaunekli! »

« Taču Nežēlīgais šo vienošanās līgumu sadedzināja! Viņam par to nospļauties!» Likās, ka nabaga Drošsirdis tūdaļ zaudēs sajēgu. Tuvojās liela nelaime un viņam neviens neticēja! Ko nu?

«Kas te par traci? Drošsirdi, kas noticis? » pie viņiem bija piesteidzies Drošsirža vectētiņš Taisnīgais un satraukti vēroja savu mazdēlu, kas pēc dzirdētā un ātrās skriešanas vēl joprojām centās atgūt elpu.

«Vectētiņ, šonakt lielie tārpi uzbruks visiem sarkanajiem āboliem un tos sagūstīs!» mazais ābolzēns bija tuvu asarām. Tas no sirds cerēja, ka vismaz vectētiņš tam noticēs. «Es pats savām acīm  redzēju kā kāralis Nežēlīgais sadedzināja vienošanās līgumam un plānoja kā mūs sagūtīt un ieslēgt lielajos pagrabos.» Taisnīgais kļuva bāls kā krīts. Tik bāls, ka no tā sarkanās krāsas vairs nebija ne smakas.

«Es zināju, ka reiz pienāks šī diena...zināju... » viņš klusi murmināja un šausmu pārņemts raudzījās uz mazdēlu.

«Vai tu viņam tici?» nespējis aptvert ko nupat dzirdējis, iesaucās vecais Kātiņzeķis.

«Jā, es ticu savam mazdēlam, jo viņš nekad nav melojis!» tam nikni pievērsās Taisnīgais, lēnām atgūstot sarkano krāsu. Taču tagad tā bija košāka par košu. No niknuma. «Un tev arī nāktos sākt ticēt, ja negribi, ka tevi sagrauž tārpi, vecais āzi! Mums jārīkojas! Nekavējoties! Es jau sen zināju, ka kādu dienu Nežēlīgais šo līgumu lauzīs! Viņš nav tāds kāds bija tā tēvs Godprātīgais! Nežēlīgā sirds vietā ir akmens un galvā vien doma par varu un materiāliem labumiem!» Kātiņzeķis tagad izskatījās pārbijies ne pa jokam. Ja Taisnīgais tā teica, tad tā arī bija, jo visiem bija zināms, ka viņš ir gudrākais no visiem sarkanajiem āboliem..

«Mēs mirsim! Mēs mirsim!!» tas skaļi iebaurojās un, nokritis uz zemes, sāka nevaldāmi raudāt, « mani pēdējie mūža mirkļi būs briesmīgu un nežēlīgu tārpu uzrbšanās manī! Par ko man tāds sods?!»

«Prātiņ nāc mājās! » viņu apsauca Taisnīgais, «celies kājās un beidz bļaut un vaimanāt. Ar to nekas nebūs līdzēts!»  Kātiņzeķis piecēlās kājās un tramīgām acīm vērās visapkārt. Lai kur tas skatījās, viņam likās, ka redz lielos tārpus, kas tam uzglūn. No bailēm viņš saķēra galvu un atsāka raudāt.Tikmēr Taisnīgais ar mazdēlu, vairs nelikdamies ne zinis par raudošo Kātiņzeķi, sāka prātot, ko darīt, lai izbēgtu no šī briemīgā sarkano ābolu likteņa. Laiks vairs nebija daudz. Tik vien kā līdz vakaram.

Drošsirdis apsēdās turpat zālē un iegrima domās. Viņa vectētiņš sekoja mazdēla paraugam. Kādu brīdi viņi tā sēdēja un klusēja. Apelsīns ar banāns tos nenovērzdamies vēroja. Ik pa laikam tie nikni ar acs katiņu pablenza uz Kātiņzeķi.

«Vai tu, lūūūdzu, vari bimbot klusāk?» šņaca banāns.

«Es nedzirdu Drošsirža un Taisnīgā domas tavas kaukšanas dēļ,» niknojās arī apelsīns. Tiem no sirds bija žēl sarkanie āboli. Tādu likteni tiem nenovēlētu neviens labs auglis. Taču šī cīņa bija jāizcīna viņiem pašiem, jo tā bija katra augļa goda lieta.

Savukārt Kātiņzeķis nepārtrauca traucēt šo nopietno pārdomu brīd. Viņš ik pa brīdim skaļi izšņauca degunu savā lielajā kabatas lakatā un žēļi ievaidējās.

«Vectētiņ, vai tiesa, ka lielie tārpi neēd zaļos ābolus?» pēc ieilgušā klusuma brīža pirmais ierunājās Drošsirdis.

«Uh, zaļie āboli ir laimīgi, jo tārpi tos neieredz ne acu galā. Pat no to smakas tie jūt nelabumu, » klusi atbildēja Taisnīgais. Tad mirkli apdomājies paraudzījās uz mazdēlu. Tā acīs bija parādījusies kāda viltīga dzirkstele.

«Mums jāpārtop par zaļajiem āboliem!» mazdēls ar vectētiņu reizē skaļi iesaucās.

«Bet tikai kā?» skaļi prātoja Taisnīgais.

«Es zinu!» Drošsirdis bija sajūsmināts, «zimēšanas skolotāja mums iemācija kā no zāles un ūdens pagatavot zaļo krāsu. Mums tā jāpagatavo un jāsasauc visi sarkanie āboli un tos ar šo krāsu jāaplej.»

«Tad ko mēs vēl gaidam, manu gudro zēn!» arī Taisnīgais bija sajūsmā par mazdēla ideju. Turklāt banāns ar apelsīnu sadevās rokās un no prieka sāka griezties uz riņķi dejā. Tik trakulīgā dejā, ka nejauši uztriecās virsū pat nabaga Kātiņzeķim, kas beidzot bija pārstājis raudāt un vaimanāt.

«Vai jūs manus vecos kaulus gribiet salauzt pirms tārpi mani noēd!» tas pikti sauca, uzrausies kājās un klibodams sāka ķerstīt abus draugus, kas no tā muka skaļi smiedami. 

Sasaukuši kopā visu ciemu, Taisnīgais un Drošsirdis lūdza tiem palīdzību saplūkt zāli, to smalcināt un apliet ar ūdeni. Palīgā nācēju bija daudz tāpēc drīz vien viņiem zaļā krāsa pietika teju vai visiem ciema augļiem. Kad tas bija padarīts ciema centrā Taisnīgais ar mazdēlu sapulcināja kopā īpaši visus sarkanos ābolus un lēja tiem virsū zaļo krāsu. Pavisam drīz sarkanie āboli bija nokrāsoti zaļā krāsā. Pat pārējie ciema iedzīvotāji nespēja vairs noticēt, ka pavisam nesen tie vēl bijuši sarkanā krāsā. Viņi to bija paveikuši!

 «Lai nāk karalis Nežēlīgais kopā ar savu armiju! Viņi vairs nekur neatradīs nevienu pašu sarkano ābolu! – skaļi sauca Taisnīgais, «taču nekad neaizmirstiet vienu lietu, mani draugi – mēs izskatamies kā zaļie āboli, bet savās sirdīs mēs vienmēr paliksim sarkanie!

Tā nu pavisam drīz pienāca vakars. Un kā jau Drošsirdis bija dzirdējis meža klajumā, iestājoties tumsai, Augļu ciemā no visām pusēm sāka ielauzties lielie tārpi karaļa Nežēlīgā pavādībā. Tie ielauzās ik vienā sarkano ābolu mājā un liels bija to pārsteigums un naids, ieraugot sev priekšā zaļos ābolus.Tie nepatikā saviebās un devās uz nākamo māju, taču arī tur tos gaidīja tas pats. Drīz vien neatraduši, ko meklējuši, tie saniknoti devās prom. Karalis Nežēlīgais no dusmām bija gatavs vai zemes spert gaisā. Nespējis saprast, kur palikuši visi sarkanie āboli, tas pieņēma savu sakāvi, taču solīja, ugunis spļaudams, ka reiz atradīs ik vienu no sarkanajiem āboliem un pats ar savu muti tos notiesās.

Sarkanie āboli pēc šī atgadījuma nekad nezaudēja modrību un vienmēr jaunam sarkanajam ābolam piedzimstot pārkrāsoja to zaļu. Viens nu bija skaidrs – kamēr valdīs tārps Nežēlīgais viņi nekad nevarēs justies droši. Pasaka galā.

 Visu šo laiku ar aizrautību klausījies māmiņas stāstā Bumbulītis nebija uzdrošinājies pat paksutējies. Savā acu priekšā viņš bija redzēja sarkano ābolzēnu Drošsirdi ar tā vectētiņu, kuri bija izglābuši visus sarkanos ābolus no nāves. Redzējis kā lielie tārpi ierodas Augļu ciemā un pārmeklē visas sarkano ābolu mājas un drīz vien, nikni šņākdami, dodas prom.

– Drošsirdis un vectētiņš Taisnīgais bija īsti varoņi! – sapņainām acīm beidzot ierunājās Bumbulītis.

– Jā, tādi viņi bija! – plati smaidot, atbildēja māmiņa. – Un nekad neaizmirsti, mīļais, ko reiz ciema centrā teica vectētiņš Taisnīgais – varbūt mēs tagad izskatamies kā zaļie āboli, bet sirdīs mēs vienmēr paliksim sarkanie āboli! Lai kādā krāsā mūs mālē... mēs paliekam tie, kas mēs esam. Mūsu dvēsele nemainā. Tikai izskats...

– Jā, bet kāpēc tas jāatceras man?

– Tāpēc, ka sarkanais ābolzēns Drošsirdis bija tavas vecvectētiņš! – pavisam klusi nočukstēja māmiņa. Bumbulītim atkarās žoklis un gandrīz izsprāga acis no pieres aiz lielā parsteiguma.

– Jā, dēliņ, Drošsirdis bija mans vectētiņs un šo stāstu man pats reiz pastāstīja, kad biju pavisam maza ābolmeitene.

– Bet tad jau sanāk,ka es... un tu... un...

– Ka mēs esam sarkanie āboli? Tieši tie mēs esam! – nepārstājot čukstēt, atteica Saldābolīte.

– Un karalis Nežēlīgais nudien pastāv? Un vēl joprojām ir dzīvs? – Bubmulītis nespēja noticēt pats savām ausīm.

– Jā, tārpi dzīvo ilgi... daudz ilgāk par āboliem. Bet mēs, dēliņ, esam stipri. Garā stipri. Mūs nespēja sakaut pat lielie tārpi, jo mūsu sirdīs bija un vienmer būs ticība labajam un taisnīgajam.

– Es esmu sarkanais ābols. Ne izskatā, bet savā sirdī. Mūžam! – lepni teica Bumbulītis. Sarkanābolīte noskūpstījusi dēlu, klusi iesmējās. – Bet, kas notika ar veco Kātiņzeķi? – Sarkanābolīte tagad skaļi smējās.

– Cik mans vectētiņš man izstāstīja, tad visu savu mūžu pēc šī notikuma viņš par lielajiem tārpeim vien runājis. Pat tajā briesmīgajā vakarā, kad tie bija ieradušies pie viņa mājās viņš no bailēm bija zaudējis samaņu. Labi, ka tārpi nebija pietiekami gudri un nesaprata, kas šim vecajam, zaļajam ābolam noticis. – Arī Bumbulīts tagad smējās. Ne visi sarkanie āboli bija tik drosmīgi kā Taisnīgais ar Drošsirdi.