Mazais citronzēns Skābulis vienmēr bija saskābis. Vienmēr sabēdājies un nelaimīgs. Viņu nespēja iepriecināt ne saule, ne smaržīgās puķes, nedz vēja jaukās dziemas. Viņš nudien bija visnelaimīgakais zēns visā Augļu ciemā. Viņš nekad negāja spēlēties ar pārējiem bērniem. Nekad nesmējās un dusmojās par katru sīkumu.

Reiz pastaigājoties pa ciemu viņš izdzirdēja pārējo bērnu smieklus. Raugoties uz tiem no attāluma, tas pikti sāka purpināt zem deguna: – Ko tie muļķi te zviedz kā zirgi?

Pirmais dusmīgo zēnu pamanīja banāns Dzeltenbiksis.

– Par ko tad atkal, Skābuli, esi tā sapūties? – Dzeltenbiksis iesaucās.

– Nu beidz taču staigāt apkārt saskābis kā vecs rūgušpiens! – banānam pievienojās granātābols Daudzsķautnis. – Nāc labāk uzspēlē ar mums paslēpes!

– Tak spēlējiet tās savas paslēpes vieni paši! Tā ir bezjēdzīga laika izšķiešana! Un pārtrauciet  vienreiz taču tā zviegt, jo mana galva vai pušu plīst no tādas aurošanas! – viņiem nikni atkliedza Skābulis un sāka vicināt savu dzelteno dūri to virzienā.

– Klau, citronzēn, tā tu paliksi viens kā koks tuksnesī! – šo aso vārdu pārmaiņu iztraucēja rūķis Vientuļnieks, kas bija atnācis uz ciemu apciemot savus draugus.

– Man bez draugiem tāpat ir labi! – piepūties no dusmām, atrauca Skābulis. – Lieciet taču mani mierā! – Un, to sacīdams, niknais citronzēns devās prom pie sevis turpinot nikni purpināt un gaisā vicinot dūri. Tā iedams viņš nonāca līdz  Noslēpumainajam mežam.

– Mūļķi tādi! Ko gan viņi zina no dzīves, – viņš pie sevis sūrojās un apsēdās zem lielās priedes. – Šī dzīve ir garlaicīga un sāpju pilna.

– Ššš, kass te ssēž pie manass mājass? – viņa pārdomas iztraucēja kāda šņācoša balss. Skābulis uzleca kājās.

– Kas traucē man dusmoties? – viņš dumīgi sauca.

– Ess. Ššš, – atbildēja tā pati balss.

– Kas ir ess? – niknojās citronzēns un raudzījās uz visām pusēm mēģinot saskatīt balss īpašnieku. Un negaidot viņa priekšā nostājās liela odze.

– Esss esssmu čūssku pavēlniece! – tā šņaca, acīm gailot.

– Āā, – no bailēm iepletis acis, iespiedzās Skābulis. – Odze!

– Jā, tā essmu ess. Čūssku pavēlniece – odze, – acīm ļaunumā spīdot tā šņāca. – Un tagad passtāssti, ko tu dari manā valsstībā.

– E-es n-neko... – stostījās mazais citrons.

– Vai tu te essi vienss? – piešļūcot pie Skābuļa pavisam tuvu, jatāja čūksu pavēlniece.

– Jā-a, viens... – nespējot vairs normāli parunāt, izgrūda cironzēns.

– Ahā, tass gan ir labi! – viltīgi nošņāca čuska un pieliecās pie tā auss, – tad jau tev nevienss nevar palīdzēt. – Skābulis sāka trīcēt pie visām miesām un tā acu priekšā nozibsnija melna tumsa.

– Palīdzēt ko-o? – tas kā pusdzīvs izdvesa.

– Vai tev ir draugi, ko? – čūska turpināja zēnu izprašņāt.

– Nē-e, – tas ātri izdvesa, nevēloties čusku saniknot.

– Tass gan ir labi! – ieņirdzās čuska. – Vai tu dzīvo viens?

– Nē-e, ar māmiņu un tēti...

– Ahā, tass gan nav tik labi! Bet vai viņi zina, ka essi ššeit?

– Nē-e, jo es... es vienmēr kaut kur klauņoju un... un dusmojos... – trīcošā balsī atzina citronzēns.

– Tass gan ir labi! Tad ess varu tevi apēsst un passpēt aizbēgt! – ieņirdzās čūska un jau vēra vaļā savu žokli, lai satvertu pārbijušos zēnu.

– Nē!! Palīgā!! – iekliedzās Skābulis un izmantoja mirkli, kad čuska bija aizvērusi acis, lai spētu izbauidīt sava medījama garšu, kurai vajadzēja ieplūst tās mutē. Skābulis metās skriet, ko jaudas atpakaļ uz ciemu. Likās, ka nabaga zēna sirds no skriešanas izleks pa muti, taču tā kājas to nesa tik ātri, ka visapkārt nebija vairs nekas saskatāms. Čuska gan sākumā centās to notvert, taču velti, jo citronzēns no bailēm skrēja kā izšauta bulta.

Ieskrējis savā namiņā, tas nokrita priekšnamā uz grīdas bez spēka.

– Skābuli, vai tavai dusmošanai reiz pienāks gals? – ieraugot zēnu guļam uz grīdas, jautāja viņa māmiņa, kas domāja, ka tās dēlēns atkal niķojas.

– Māmiņ, čūska! – uzlecis kājās, ieraudājās mazais citronzēns. Tad, pieskrējis pie mammas, viņš iekritās tās skavās un raudāja savas skābās asaras.

– Dēliņ, kas noticis? – pārbijusies jautāja citronsieviete.

– Kas te notiek? – priekšnamā bija iznācis arī Skābuļa tētis un raudzījās uz notiekošo ar neizpratnes pilnām acīm.

– Es satiku čusku! Un... un viņa gribēja mani apēst! – Skābulis ieraudājās tik skaļi, ka gandrīz visi namiņa logi izbira.

– Ak, nē! – iespiedzās Skābuļa māte un steidzās zēnu ienest viesistabā, kur to noguldīja uz dīvana.

– Tā! Stāsti visu, kas notika! – pavēlēja citronzēna tēvs un apsēdās tam līdzās uz dīvana. Kad Skābulis vecākiem bija izstāstījis visu, ko bija piedzīvojis, tie šausmās saķēra galvu. Tad Skābuļa tēvs aizskrēja uz ciemu, lai sasauktu kopā visus ciema vīrus un dotos medīt neganto čūsku. Savukārt Skābuļa māmiņa, paņēmusi dēlēnu klēpī, tam teica:

– Mīļais, tagad tu redzi, ka ikvienam no mums ir vajadzīgi draugi!

– Kāpēc? – šņukstus jautāja zēns.

– Ja tu būtu palicis ciemā spēlēties ar pārējiem bērniem, nevis devies viens pats bēdāties un dusmoties ārpus tā, nekas slikts ar tevi nebūtu atgadījies, vai ne? – maigā balsī jautāja māmiņa un noglāstīja dēla muguru.

– Jā, tā ir! – citronzēns tagad saprata, ka māmiņai taisnība.

– Un tagad tu zini arī to, ka nav labi veinam kaut kur doties! Īpaši, ja neesi nevienam pateicis uz kurieni tu ej,– turpināja māmiņa.

– Es vairs nekad nekur neiešu viens. Un, ja iešu –  noteikti to pateikšu tev un tētim, – apsolīja Skābulis.

– Bet pats galvenais, manu bērniņ, ko tev jāatceras – nekad neielaidies sarunā ar svešiniekiem! Vai dzirdi, mīļais, nekad!

– Jā, māmiņ, es apsolu vairs nekad nerunāt ar svešiniekiem! – pēc visa piedzīvotā citronzēns par to bija drošāks par drošu. Citronsieviete dēlu samīļoja vēl ciešāk un noskūpstija tā pieri.

– Es mīlu tevi, dēliņ! – tā caur asarām čukstēja.

– Es arī tevi mīlu, māmiņ! – ieraudoties atbildēja Skābulis. – Un šodien es sapratu arī to, ka dzīve nemaz nav skumja, garlaicīga vai bezjēdzīga. Es nekad vairs nedusmošos un nebūšu bēdīgs!

– Malacis, pusiēn! – čukstēja citronsieviete, – reizēm mums dzīve nākas piedzīvot, ko nevais jauku, lai mēs sapratsu, ka dzīve, kas mums dota itin nemaz nav tik slikta kā reizēm domājam. – Skābulis iesmējās. Varbūt, ka tā bija pirmā reize tā mūžā, kad pār viņa lūpām nāca šī jauka skaņa. Smiekli. Viņa mamma no pārsteigumu bija pat zaudējusi valodu. Viņas dumīgais zēns smējās!

– Māmiņ! – tas skaļi iesaucās, – es esmu tik laimīgs, ka dzīvoju šeit ar jums. Ka esmu šajā ciemā. Es tagad varēju atrasties... odzes vēderā, – sakot pēdējos vārdus viņš bailēs notrīcēja un piespiedās pie māmiņas vēl ciešāk.

– Man prieks, Skābulīt, ka esi to visu sapratis! – citronsieviete atbildēja un miers ieplūda tās sirdī.

Vakarā no Noslēpumainā meža atgriezās Skābuļa tēvs ar pārējiem ciema vīriem. Tie stāstīja, ka bija ilgi trankājuši ļauno čūsku, jo tā esot bijusi nudien viltīga. Bet galu galā viņiem esot izdevies to notvert un nogalināt.

Nākamajā dienā Skābulis devās ārā pastaigāties. Redzot pārējos bērnus spēlējoties, tas kautrīgi piegāja pie viņiem.

– Labs rīts visiem! – viņš mūlsi visus sveicināja. – Vai drīkstu spēlēties ar jums? – Visi sākumā apstulbuši stāvēja un blenza uz viņu kā spoku ieraudzījuši.

– Jā, protams! Laipni lūgts mūsu pulkā, – pirmā ierunājās zemeņmeitenīte Sarkanodziņa. Drīz vien viņai pievienojās arī pārējie bērni.

– Ei, veco zēn, vai pastāstīsi, kas ar tevi notika vakar pie Noslēpumainā meža? – ziņkārības dzīts jautāja banāns Dzeltenbiksis. Pārējie bērni nosodoši uz viņu paskatījās, jo domāja, ka Skābulis nevēlas par to runāt.

– Protams, kas pastāstīšu. Ejam koka ēnā! – skaļi iesmējies, atbildēja citronzēns un aizgaja apsēsties zem lielās kļavas turpat netālu. Visi bērni steigšus viņam sekoja un apsēdās tam visapkārt, izveidojot ap to apli.

– Pirms sāku savu stāstu gribu jums visiem stingri, ko piekodināt – nekad nerunājiet ar svešiniekiem!! – iesāka Skābulis. – Un, kad būšu pabeidzis savu stāstu, draugi, jūs sapratīsiet kādēļ to sāku. – Visi pavērtām mutēm klausījās ar nedalītu uzmanību, nepalaižot garām nevienu pašu zilbi. Galu galā šis zēns bija piedzīvojis īstas briemas un zināja par ko runā.

– Khm! – skaļi nokrekšķinājās Skābulis un ar platu smaidu uz lūpām sāka savu stāstu.