Mazajā Augļu ciematā uzausa rīts. Saulīte plati smaidīja un ar roku māja visiem ciemata iedzīvotājiem.

– Hei, hei! Saulains rīts jums visiem! – tā miļi sauca.

Mazā zemeņmeitene Sarkanodziņa, izskrējusi no sava namiņa, ielēca lielajās šupolēs un ļāva, lai tās viņu aijā rāmā vēja dziesmas pavadībā.

– Labrīt, saulīt! – viņa priecīgi sauca un māja tai pretī ar savu mazo rociņu. Šo zemenes sajūsmu iztraucēja negaidīti rīta viesi. Kaimiņpuikas – banāns Dzeltenbiksis un apelsīns Oranžais.

– Sveika, Sarkanodziņ! – abi zēni to draudzīgi sveicināja un noraudzījās viņas neviltotajā līksmē, mājot spožajai saulei ar roku.

– Sveiks, Dzeltenbiksi! Sveiks, Oranžais! – viņa atņēma zēnu sveicienu.

Bet, ak manu vai! Sarkanodziņa nebija pietiekami uzmanīga un uz brīdi atlaida abas rokas no šupoļu striķa. Bladākš! Mazā zemenīte ar lielu blīkšī izkrita no šupolēm un pieripoja pie banāna un apelsīna kājām.

– Au! Ai! – skaļi ieraudājās Sarkanodziņa. Banāns steidzās palīdzēt viņai piecelties kājās.

– Sarkanodziņ, vai tev viss kārtībā? – tas uztraucies sauca, – vai tu stipri sasities? – Sarkanodziņa, ar Dzeltenbikša palīdzību uzraususies stāvus, aiztipināja līdz lielajam akmenim un, aizklājusi ar rokām seju, turpināja skaļi raudāt.

– Ha, hā! – skaļi sāka smieties apelsīns Oranžais, – tu nu gan esi neveikla zemene! Būs tas jāpastāsta visam ciemam. – Sarkanozdziņa ieraudājās vēl skaļāk. – Viss ciems par tevi smiesies! – nejaukais apelsīns turpināja un no sajūsmas sāka pat lēkāt.

– Kas ar tevi noticis, Oranžais? Kāpēc tu apsmej Sarkanodziņu? –  Dzeltenbiksis  raudzījās uz draugu tā it kā to redzētu pirmo reizi savā mūžā.

   

– Hāhahāā, viņa nu gan ir neveikla... – turpināja smieties Oranžais, neliekoties ne zinis par banāna jautājumu. – Izbeidz taču! – sauca Dzeltenbiksis un aizsteidzās pie Sarkanodziņas – Neklasies tajā nejaukajā apelsīnā, draudzenīt! – viņš, mīļi glāstot sabēdājušās draudzenes muguru, teica. Taču tas nespēja mierināt nabaga Sarkanodziņu. Pēc mirkļa, pārstājusi raudāt, viņa ar rociņu notrauca no sejas asaras.

– Ja viss ciems uzzinās, ka izkritu no šūpolēm... – viņa šņukstus teica un tās lūpiņa sāka viegli trīcēt un viņas acīs jau atkal sariesās asaras, – visi mani apsmies tāpat kā Oranžais. 

– Nē, Sarkanodziņ, tā nav taisnība! Neviens tevi neapsmies, – teica Dzeltenbiksis.

– Apsmies gan! Tas gan būs jautri! Ha-hā! – jau atkal smējās Oranžais. – Man jāsteidzas visiem to pastāstīt! – tad strauji apgriezies viņš aizskrēja, nepārstājot smiet.

– Ai, nē... – žēlabaini ievaimanājās Sarkanodziņa un noleca no akmens. – Man jāpaslēpjas.

– Nebaidies, Sarkanodziņ! Es to nelieti apturēšu! – varonīgi iesaucās banāns, kas izskatījās apņēmības pilns. Tad viņš aizsteidzās pa pēdām nejaukajam apelsīnam. Sarkanodziņa izmisusi noraudzījās zēnam pakaļ. 

– Kas noticis, zemeņmeitēn? Kāpēc tu raudi? – viņu iztraucēja mazais cīrulis, kas lidoja garām.

– Cīrulīt, ko tu darītu, ja kāds tevi apsmietu? – šņukstus jautāja Sarkanodziņa un vērās cerību pilnām acīm uz mazo putnēnu, gaidot saņemt atbildi, kas viņai varētu palīdzēt.

– Es lidotu projām no tiem, kas mani apsmej! – pavisam nopietni atbildēja putns un nosēdās Sarkanodziņai uz pleca. – Bet kādēļ tā jautā? Un kāpēc tik gauži raudi?

– Es izkritu no šupolēm un apelsīns mani apsmēja... un... – zemeņmeitenes balstiņa jau atkal aizlūza, – viņš aizskrēja to pastāstīt arī citiem. – Cīrulis uzlidoja gaisā un dusmīgi sāka plivināt spārnus.

– Nebēdā, Sarkanozdziņ, es to nelieti pārmācīšu, – to sakot, viņš aizlidoja tajā pašā virzienā, kur pirms mirkļa bija aizskrējuši Oranžais ar Dzeltenbiksi. Palikusi viena, zemeņmeitenīte apdomājās. Tad apņēmības pilna skaļi teica: – Man jālido prom kā cīrulis teica. Bet tā kā man nav spārni... tad man jāiet prom! – Un to sakot, viņa devās uz Noslēpumaino mežu, kas atradās blakus ciemam. Viņas māmiņa un tētis viņai bija vienmēr piekodinājuši mežā vienai neiet, jo tur dzīvojot pundurrūķi, kas ēdot zemenes, taču Sarkanodziņa bija pārāk sarūgtināta, lai tagad klausītu vecāku aizliegumam.

Iegājusi mežā, viņa bailīgi paraudzījās uz visām pusēm. Neko nemanīja. Šeit valdīja klusums un bija redzami tikai lielie koki, kas lēni šupoja savus kuplos zarus. Tas Sarkanodziņu iedrošināja un viņa devās dziļāk biezoknī.

– Lai apelsīns stāsta visiem, ka es izkritu no šupolēm. Man vienalga, jo es tāpat vairs nebūšu ciemā, – skumji pie sevis purpināja zemenīte.

Meitene pa mežu klauņoja krustām un šķērsām vairākas stundas. Lēnām sāka krēslot. Virs koku galotnēm nogranda draudīgs pērkons. Tuvojās negaiss. Sarkanodziņa bespēkā apsēdās uz celma un no aukstuma un bailēm sāka trīcēt. Kur gan viņa bija un kā, lai atrod ceļu uz mājām? Viņa bija apmaldījusies.

– Māmiņ! Tēti! – viņa raudot iesaucās, taču viņas sīciņā balstiņa pazuda negaisā. Bija sācis līt un pērkons jau trešo reizi skaļi nodārdināja virs viņas galvas. – Ai, nē! Pālīgā-ā! – sauca Sarkanodziņa, taču velti. Neviens viņu nedzirdēja. Uzraususies kājās viņa metās skriet. Skriet uz visām pusēm, bet bija iestājusies tumsa un visapkārt bija redzamas tikai ērmīgas koku ēnas. Cauri lietum viņa saklausīja savādus krakšķus. Krākš! „Varbūt aiz kāda koka ir paslēpies pundurrūķis?” viņa bailēs domāja. Un tikai tagad Sarkanodziņa saprata, ka, lai kas arī notiktu – bērniem ir jāklausa savi vecāki.

Nespējot vairs pārvarēt milzīgās bailes un nogurumu, Sarkanodziņa nokrita uz zemes un palika nekustīgi guļam. Savā acu priekšā viņa iztēlojās kādi izsktās pundurrūķi, kas ēd zemenes. Iztēlojās kā tie sagrābj viņu un atver savu lielo muti, lai to apēstu. Ak, vai! Mazā zemenīte nudien bija iekūlusies nepatikšanās. Un te negaidot kāds sagrāba viņu un pacēla gaisā. Pirmajā mirklī viņai šķita, ka tas ir tikai ļauns murgs, taču jau nākamajā mirklī viņa apjauta, ka viņa nudien atrodas kādās spēcīgās ķetnās..

– Aii, palīgāā! – izmisusi kliedza Sarkanodziņa, nespējot atvērt acis, lai ieskatītos sejā tam, kas viņu turēja cieši sagrābtu. „Pundurrūķis,” viņa vēl pie sevis nodomāja un zaudēja samaņu.  Kad mazā zemene atvēra acis viņa no bailēm sastinga. Viņa gulēja mazā gultiņā apsegta ar dzeltenu sedziņu. Taču viens nu bija skaidrs – viņa negulēja savā gultiņā. Un paraudzījusies visapkārt saprata – tas noteikti nav viņas namiņš un viņas māmiņa to nesauks brokastīs kā to darīja katru rītu. Bet kur tad īsti viņa atradās?! Beidzot viņa atminējās vakardienas piedzīvoto.

– Labrīt, zemenes jaunkundz! – šīs pārdomas iztraucēja kāda dobja balss. Sarkanodziņa bailīgi paraudzījās uz balss pusi. Un, ak, man’ dieniņ’! Mazās istabas durvīs stāvēja liels rūķis un plati smaidīja. Tā ogļu melnā bārda gluži tāpat kā viņa mati bija sapinkojušies un izpūruši uz vsām pusēm. Viņa zemes brūnās bikses bija saplēstas un netīras. Žakete bija zāles zaļā krāsā, taču Sarkanodziņa nespēja saprast, cik ilgi tā ir nēsāta, ja reiz izskatās tik noskrandusi.

– Kas tu esi? – trīcošā balsī jautāja zemeņmeitēns un paslēpa galvu zem dzeltenās sedziņas.

– Es esmu rūķis Vientuļnieks! Vakar naktī es tevi atradu netālu no savas namiņa guļam uz zemes un raudam, – savā dobjajā balsī noskaldīja savādā paskata rūķis.

– Vai tu mani ēdīsi? – Sarkanodziņa teju vai ieraudājās.

– Ēdīšu? Nē, nē, jaunkundz, man zemenes nudien negaršo. Es pārtieku no zāles, dārzeņiem, koku jaunajām saknēm un sūnām! – izrunājot vārdu „sūnas” rūķis skaļi nošļāpstinājās. Bija skaidrs, ka sūnas ir tā iecienītākā maltīte. Sarkanodziņa, Vientuļnieka teiktā nomierināta, izbāza galviņu ārā no segas apakšas un to vēlreiz nopētīja. Nē, viņš nudien neizskatījās bīstams. Ne visai pievilcīgs gan. Taču tā acīs lēkāja labsirdīga dzirkstelīte.

– Bet... bet kur īsti es atrodos, rūķi Vientuļniek! – atjēgusies no pārbīļa, vēlējas zināt Sarkanodziņa. – Vai mēs esam tālu no Augļu ciema? – Rūķis savos neveiklajos pirksto sāka virpināt  pinkaino bārdu, saraucis pieri dziļā grumbā.

– Nu kāds gabaliņš būs līdz tam ciemam. Vairākas stundas noteikti... – Tad brīdi apdomājies tas piemetinājas: – Nebaidies, es tevi aizvedīšu atpakaļ uz Augļu ciemu. – Sarkanodziņa no sajūsmas sasita plaukstiņas. Pavisam drīz viņa atkal būs mājās. Pie saviem vecākiem un draugiem. Un pēc visa piedzīvotā viņai nudien vairs nerūpēja vai kāds to apsmies vai nē.

– Bet tagad laiks ēst brokastis! – pavēlošā balsī teica Vientuļnieks. – Gaidīšu tevi virtuvē! Tu droši vien esi izsalkusi. – Sarkanodziņa piekrītoši māja ar galvu. Tikai tagad viņa apjauta, ka kopš vakardienas nebija neko ēdusi. Grrr! Viņas vēders nikni norūca.  Kad Sarkanodziņa iegāja mājīgajā virtuvītē, brokastu galds jau bija saklāts.

– Piedod, nezināju īsti, ko zemenes ēd... – vainīgi noteica Vientuļnieks. Sarkanodziņa paraudzījās uz galdu. Ooo, vai tā bija ozolzīļu sula? Un vai tas bija burkānu sacepums ar lapām? Ņam! Sarkanodziņa aplaizīja lūpas un norija siekalas.

– Tu esi pagatavojis vienreizējas brokastis! – viņa un tās vēders jau atkal neiecietīgi norūca. Grr!

– Vai tiešām? Re, kā es uzminēju! – Vientuļnieks bija no sirds priecīgs.

Kad brokastis bija paēstas un Sarkanodziņa bija izstāstījusi Vientuļniekam kā bija nonākusi viena mežā, viņi nolēma nekavēties un doties ceļā. Uz Augļu ciemu.

Pa ceļam Vientuļnieks sāka stāstīt Sarkanodziņai savu stāstu. Par to, cik vienmēr viņš bija juties atšķirīgs no pārējiem rūķiem. Un, cik nelaimīgu tas viņu padarījis! Tik nelaimīgu, ka tas nolēmis doties prom no Rūķu ciema, lai dzīvotu nošķirti no visiem.

– Bet vai tu nemaz neilgojies pēc saviem draugiem? – nesaprata Sarkanodziņa.

– Man nav draugu. Neviens nekad nav gribējis ar mani draudzēties, jo es esmu gaužām neglīts un dīvains... visi rūķu ciemā tā runā. Un nevaru viņiem nepiekrist, – skumji nopūties, atbildēja Vientuļnieks.

– Bet tu esi tik jauks! Tie, kas negrib ar tevi draudzēties ir zaudētāji, ne tu, – pārliecināti teica Sarkanodziņa. Un viņai bija taisnība – rūķis Vientuļnieks nudien bija labsirdības iemiesojums.

Tā sarunādamies abi jaunie draugi bija nogājuši jau gandrīz pusceļu līdz Augļu ciemam. Te negaidot abi izdzirdēja skaļas raudas un kliedzienus.

– Pā-lī-gā-ā! Es esmu šeit!! – kāds caur raudām sauca. Vientuļnieks un Sarkanodziņa metās skriet uz to pusi, no kurienes nāca šie kliedzieni. Un pavisam drīz jau viņi nonāca pie lielas bedres.

– Pā-lī-gā! – kāds sauca no bedres pašas apakšas. Ieskatoties bedrē Sarkanodziņa no pārsteiguma iekliedzās.

– Oranžais, kas ar tevi noticis? – viņa nogūlosies pie bedres un skatoties tajā iekšā sauca. Un nudien – bedres dibenā kūņojās un izmisis raudāja apelsīns Oranžais.

– Sarkanodziņ, piedod man par to, ka apsmēju tevi! – lūkojoties uz augšu, raudāja apelsīns. – Par to tagad neraizējies. Galvenais ir pēc iespējas ātrāk tevi dabūt ārā no šīs bedres! – apņēmīgi iesaucās Sarkanodziņa un, uzlēkusi kājās, pievērsās rūķim.

– Vientuļniek, vai palīdzēsi man no bedres izvilkt manu draugu Oranžo?

– Vai tas ir tas pats apelsīns, kura dēļ tu aizgāji no mājām? – jautāja Vientuļnieks.

– Jā, bet tagad tam nav nozīmes. – No bedres bija dzirdamas vēl joprojām apelsīna raudas un vaimanas.

– Pasteigsimies! – sauca Sarkanodziņa. – Mums no lielajām zālēm jāuztaisa virve. – Rūķis steidzās palīgā zemeņmeitenei saplūkt lielās zāles un sasiet tās kopā. Jau pavisam drīz virve bija gatava.

– Nolaid mani bedrē, Vientuļniek! – drošsirdīgi teica Sarkanodziņa, apsējusi sev apkārt virves galu. Rūķis darīja kā viņa lūdza un jau pēc pāris minūtēm zemeņmeitene atradās bedrē līdzās apelsīnam, kas sēdēja tās vidū un no lielās raudāšanas bija sācis pat skaļi žagoties. Izrādījās, ka krītot bedrē, tas bija savainojis savu kāju. Tādēļ Sarkanodziņai nācās smagi nopūlēties, lai palīdzētu tam piecelties kājās. Kad tas beidzot tika izdarīts, viņa apsēja virves galu apkārt apelsīnam.

– Ai, ai, mana kāja! – caur žagām raudāja Oranžais.

– Neraizējies, tūdaļ rūķis Vientuļnieks tevi uzvilks augšā! – viņu mierināja Sarkanoziņa.

– Vai esi gatavs? – sauca rūķis no augšas.

– Gatavs! – atsaucās raudošais apelsīns un tika izvilkts no bedres. Rūķis atkal steigšus nolaida virvi lejā un Sarkanodziņa apsēja tās galu apkārt sev.

– Esmu gatava! – nesagidot rūķa jautājumu, sauca zemeņmeitene. Un Vientuļnieks to izvilka no bedres.

– Paldies jums! – caur šņukstiem pateicās apelsīns. – Man likās, ka neviens mani šeit neatradīs. Ka palikšu te vienmēr... Es tik ļoti nobijos.

– Bet ko tu te darīji? – kad visas briesmas bija jau aiz muguras, jautāja Sarkanodziņa, nespējot saprast kā Oranžais te nokļuvis. – Kad ciematā uzzināja, ka esi pazudusi un tā ir mana vaina... visi mani lamāja. Mans tētis mani nopēra, – nu jau apelsīns raudāja tā, ka likās: viņa nabaga apelsīna sirds apstāsies no lielajiem pārdzīvojumiem. – Tādēļ es devos tevi meklēt! Un... skrienot nepamanīju šo bedri un tajā iekritu. 

– Labi, tagad viss ir aiz muguras... – noglāstot Oranžā muguru, teica Sarkanodziņa. Nabaga apelsīns viņai bija kļuvis no sirds žēl.

– Lai tā tev kļūst par labu mācību, manu zēn! Apsmiet otru ir ļoti slikti! Tā sāpināt otru, kā tu vakar sāpināji Sarkanodziņu, ir ļoti nejauki! Labi zēni tā nedara! – kratot savu strupo pirkstu, aizrādīja rūķis, kas vēl joprojām bija pikts uz  apelsīna zēnu. Un vai viņu par to varēja vainot?  – Un tagad tu redzi, ka viss sliktais, ko dari otram nāk atpakaļ ar divtik lielu uzviju!

– Es vairs nekad nevienu neapsmiešu un nesāpināšu! – raudot apsolīja Oranžais. – Piedod man, lūdzu, Sarkanodziņ! – Bija skaidri redzams, ka apelsīns no sirds nožēlo savu nodarīto.

– Es tev piedodu! – viņa atbildēja un apskāva draugu.

– Redzu, ka Sarkanodziņa ir nudien laba meitene, jo spēja piedot tev par spīti tam, ka nodarīji viņai pāri! – rūķis bija aizkustināts līdz sirds dziļumiem. – Bet tagad nu rausies man uz pleciem. Tā kā tava kāja ir savainota es tevi aiznesīšu līdz ciemam. – Un Vientuļnieks uzcēla uz pleciem apelsīna zēnu un viņi visi trīs turpināja ceļu uz Augļu ciemu.

Kad trijotne iesoļoja ciemā, visi skaļi gavilēja un sarīkoja lielus svētkus. Sarkanodziņa apsolīja savai māmiņai un tētim, ka vienmēr viņus klausīs un nedarīs neko, kas tai ir aizliegts. Apelsīns Oranžais svētku laikā visiem ciemata iedzīvotājiem izstāstīja, cik varonīgi un cēlsirdīgi bija rīkojusies mazā zemeņmeitenīte – Sarkanodziņa. Un visi ciemata iedzīvotāji nespēja vien beigt par to runāt un cildināt drošsirdīgo meiteni. Savukārt rūķis Vientuļnieks vienmēr bija gaidīts viesis Augļu ciemā. Jo īpaši Sarkanodziņas namiņā. Viņas vecāki nespēja vien labsirdīgajam rūķim pateikties par visu, ko tas bija darījis viņu meitas labā. Un no tā laika rūķis Vientuļnieks vairs nekad nebija vientuļš.