Augļu ciemā dzīvoja divas jaukas draudzenes – aveņmeitene Smaržoga un Daudzoga. Katru dienu jau no agra rīta viņas steidzās ārā, lai varētu visu dienu spēlēties un kopā doties galvu reibinošos piedzīvojumos.

Kādu dienu, kad viņas spēlējās zem kāda kupla krūma, pie viņām pienāca kāda cita aveņmeitene, kas nesen bija kopā ar māmiņu un tēti pārvākusies uz šo ciemu.

– Sveikas, meitenes! Mani sauc Sārtoga. Kā sauc jūs? – tā draudzīgi sveicināja abas draudzenes.

– Mani sauc Daudzoga un tā ir mana labākā draudzene Smaržoga! – pirmā atbildēja Daudzoga, kas bija daudz sabiedriskāka par Smaržogu, kura nebija radusi draudzēties un runāties ar citām meitenēm.

– Es nesen sāku dzīvot šajā ciemā un nevienu šeit nepazīstu. Arī apkārtne šeit man vēl pavisam sveša... – sāka stāstīt Sārtoga, kas izskatījās un izturējās pavisam savādāk kā abas meitenes, kas šajā ciemā dzīvoja jau kopš dzimšanas. Viņa bija droša, pārliecināta un nepavisam nebaidījās sākt sarunu ar nepazīstamiem augļiem.

– Ja vēlies, mēs tev visu varam izrādīt, – laipni piedāvāja Daudzoga. Smaržoga piekrītoši māja ar galvu.

– Tas būtu baigi forši! – Sārtoga bija priecīga.

– Ko nozīmē vārds “forši” ? – kautrīgi pajautāja Smaržoga, kas šo vārdu dzirdēja pirmo reizi.

– Ah, jā, šajā ciemā šādus vārdus nelieto... nu tas ir... kaut kas līdzīgs vārdam „lieliski”, – paskaidroja jaunā ciema iedzīvotāja. – Ciemā kurā es uzaugu ir pavisam savādāk kā šeit... – tā vēl domīgi piebilda.

– Kā tad ir tavā dzimtajā ciemā? – ziņkārīgi vaicāja Daudzoga, kas nekad nebija izceļojusi ārpus Augļu ciema.

–  To es jums pastāstīšu, kad vadāsiet mani pa šo ciemu! – šķelmīgi pasmaidot, atbildēja pašapzinīgā aveņmeitene.

– Ā, jā... atvaino. Vispirms tevi azivedīsim pie lielās akas, kas ir nedaudz ārpus ciema. No turienes paveras pasakains skats, – teca Daudzoga un abas ar draudzeni steigšus izlīda no krūmu apakšas.

– Nu tad ejam, – plati smaidot, teica Sārtoga. Un visas trīs aveņmeitnes, draudzīgi pļāpājot, devās uz lielo aku. Pa ceļam Sārtoga daudz stāstīja par ciemu no kura bija ieradusies: to saucot par Saldenāniju. Tajā visi augļi tērpjoties tik greznās drānās kādas pat lielākajās pilsētās nevarot nopirkt. Un tur esot šokolādes upes, kurās varot peldēt i ziemā, i vasarā, jo ziemā šokolāde esot karsta, bet vasarā – auksta. Savukārt saldējumu Saldenānijā neesot jāpērk, jo tas tur gluži vienkārši esot par brīvu. Pat krāsainie papagaiļi ir pārvākušies uz dzīvi šajā brīnumainajā vietā un ik vienam ir zināms, cik šie putni ir izvēlīgi.

Abas Augļu ciema aveņmeitenes klausījās Sārtogas stāstos ar pavērtām mutēm un ar patiesu apbrīnu.

– Gan es jūs  uz turieni reiz aizvedīšu! – solīja Sārtoga, kad viņas bija nonākušas pie lielās akas.

– Tas būtu ļoti labi... es gribēju teikt... em, baigi forši! – priecīgi stostījās Daudzoga, mēģinot atdarināt jauniepazītās aveņmeitenes runas veidā. Galu galā viņa nāca no tik pasakainas vietas par kādu Augļu ciemā varēja tikai sapņot!

– Un avenēm Saldenānijā ir īpašas privelēģijas, jo tās ir skaistākās un gudrākās no visām ogām! – piemetināja Sātroga.

– Ooo... – apbrīnā novilka Smaržoga.

– Kā sacīt jāsaka – dzīve tur ir kā paradīzē. Jūs tur būtu kā īstas dāmas – staigātu lūpas bantītē savilkušas un rokās saulessardziņus nēsājot! – turpināja Sārtoga. Nedz Daudzoga, nedz Smaržoga nezināja, kas ir saulessargi un, ko nozīmē lūpas savilkt bantītē, bet tas noteikti bija, kas pavisam graciozs. Viens nu bija skaidrs – Sārtoga ar saviem stāstiem bija apbūrusi abas aveņmeitenes un no tās dienas viņas vairs divatā nekur negāja, jo vienmēr ar viņām bija Sārtoga, kas nākusi no skaistās un bagātās Saldenānijas.

– Ooo! – sajūsmā novilka Smaržoga.

– Riktīgi feini! – piekrita Daudzoga.

– Un man ir vēl kāda ziņa! Mūsu karietē ir viena brīva vieta. Kura no jums man brauks līdzi? – jautāja Sārtoga un koķeti sabužināja matus, jo viņām pretī nāca skaistākais ciema auglis – melnās plūmes vecākais dēls Raušvaidzis. Visas ciema meitenes vai ģība viņu ieraugot, bet līdz šim neviena nebija spējusi iekarot šī skaistā prinča sirdi. Taču smejies vai raudi – skaistajai svešiniecei Sārtogai tas bija izdevies. Raušvaidzis viņā bija iemīlējies jau no pirmā acu skata. Un tas ciema un jo īpaši Daudzogas un Smaržogas acīs padarīja šo aveņmeiteni vēl īpašāku.

Kad Raušvaidzis, sarkdams un bālēdams no Sārtogas dailes un koķetā smaida, bija kā apdūlis pastreipuļojis garām, koķetā aveņmeitene atkal pievērsās abām draudzenēm.

– Meitenes, jums jāizlemj pašām kura dosies ar mani! Es nespēju ko tādu izlemt. Tas nebūtu feini. – Smaržoga ar Daudzogu saskatījās.

– Man liekas, ka jābrauc man! – paziņoja Daudzoga. Smaržoga tikai skumji nokāra galvu, jo nebija no tām ogām, kas mēdza strīdēties.

– Ahā, man tomēr ienāca prātā kāda fifīgāka doma! – ierunājās Sārtoga un veltīja draudzenēm savu šķelmīgo smaidu. – Lozēsim!

– Ko tas nozīmē? – Smaržoga izskatījās pārsteigta.

– Tas nozīmē, ka es paņemšu vienā rokā pienenes ziedu. Bet tikai tā, ka jūs to neredzēsiet. Un tā kura uzminēs kurā rokā zieds paslēpts brauks uz Saldenāniju ar mani.

– Nu labi... – Daudzoga izskatījās nedaudz vīlusies, jo bija jau domājusi, ka viņa būs tā, kas dosies Sārtogai līdzi.

Kā jau Sārtoga bija teikusi, tā noplūca pienenes ziedu, likdama abām aveļmeitenēm aizgriezties. Iespiedusi ziedu vienā dūre tā ļāva tām beidzot pagriezties pret viņu.

– Es pirmā! Es pirmā minēšu! – skaļi iesaucās Daudzoga. Sārtoga tik paraustīja plecus. Neizskatījās, ka viņai pret to būtu kādi iebildumi. Savukārt Smaržoga tik pieklājīgi atkāpās, lai draudzene varētu sākt minēt kurā Sārtogas rokā atrodas dzeltenais zieds, kas varēja dāvāt vienai no meitenēm kāroto ceļojumu

« Labajā... nē, kreisajā.. aj, nē, droši vien tas paslēpts labajā... kresajā gan nevarētu būt... bet ja nu tomēr kreisajā?» klusi zem degunu murmināja Daudzoga. Tā pagāja vairākas minūtes. Sārtoga ar Smaržoga. sāka nepacietīgi mīņāties.

– Hei, dārgā dāma, vai tu mūs par savu izvēli gribi turēt neziņā vēl vairākas stundas? – mēģināja jokot Sārtoga, kas sāka no sirds garlaikoties, nekustīgi stāvot ar iztieptām rokām.

– Labi, labi! Esmu gatva! – neapmierināta, ka tikusi iztraucēta tik nozīmīgās pārdomās, atrauca Daudzoga. –  Pienenes zieds noteikti ir... tavā labajā... nē, nē, es gribēju teikt kreisajā rokā.

– Tad labajā vai kreisajā? – nesaprata Sārtoga un savilka savu skaisto pieri divās ne visai dziļās grumbās. Tikai tik daudz, lai izskatītos, ka viņa domā.

– Lab... kreisajā! – jau atkal nepārliecināti izgrūda Daudzoga. – Es teicu kreisajā!

– Ja tu tā saki! – veltot nepārliecinātajai draudzenei savu šķelmīgo smaidu, atbildēja Sārtoga un atvēra savu kreiso plaukstu. Un smejais vai raudi – tā bija tukša. No pienenes zieda nebija ne miņas! Daudzogai acīs sariesās asaras, taču viņa tās veiksmīgi aizturēja, neļaujiot izpraukties saules gaismā.

– Tagad ir tava kārta, jaunā dāma, – Sārtoga paraudzījās uz Smaržogu, kas kautri pasmaidīja. Viņai vēl bija cerība. – Ja arī tu neuzminēsi, kurā rokā ir pienenes zieds, man jāsaka, ka ar mani uz Saldenāniju nedosies neviena no jums! – To sakot, viņa dziļdomīgi pavērās uz Daudzogu, kas vēl joprojām centās apturet asaras un sāļo kamolu, kas ripoja augšā pa tās kaklu un neļāva brīvi elpot.

Sārtoga jau atkal lika abām aveņmeitenēm aizgriezties, lai pārmainītu pienenes atrašanās vietu. Varbūt tas nonāca Sārtogas kreisajā rokā, kur Daudzoga to nebija atradusi? Jeb Sārtoga to atstāja labajā? Kas to, lai zina!

Kad tas nu bija izdarīts, Sārtoga ļāva draudzenēm pagriezties pret viņu.

– Tā, Smaržodziņ, tava kārta minēt. Esi uzmanīga, lai tev nesanāk tāpat kā Daudzogai! – šķelmīgi smaidīja Sārtoga.

– Ja tu uzminēsi kurā rokā ir pienenes zieds, tu nekad vairs nebūsi mana draudzene! – nespējot vairs valdīt asaras, iesaucās Daudzoga un veltīja Smaržogai naida pilnu skatienu.

– Bet... mēs taču lozējam. Arī tev bija iespēja uzminēt kurā rokā ir šis zieds, – Smaržoga izskatījās sabēdājusies par draudzenes teikto.

– Bija un izbija, – raudāja Daudzoga. – Es tevi ienīstu, Smaržoga! – To sacīdama, viņa pagriezās un aizskrēja. Smaržoga palika apmulsusi stāvam skatoties nopakaļ draudzenei, kas drīz vien pazuda tās skatam.

– Neņem viņu galvā, Smaržodziņ! Viņa nesaprot, kas ir godīgi un kas nē! – ierunājās Sārtoga, mēģinot apslēpt smaidu, kas lauzās uz āru.

– Bet viņa teica, ka ienīst mani! Tas taču ir briesmīgi! – arī Smaržoga bija tuvu asarām.

– Aizmirsti viņu. Tas nav īsts draugs, kas ir tik skaudīgs... – viņu mierināja Sārtoga un izstiepa vēl vairāk uz priekšu savas rokas, kuras vēl joprojām bija savilktas dūrē. – Nu! Izmēģini savu laimi!

– Pienenes zieds ir tavā labajā  rokā! – Smaržoga bēdīgi novilka.

– Ja tu tā saki! – Sārtoga steigšus atvēra savu labo plaukstu. Smejies vai raudi – tā bija tukša!

– Nu neko... nāksies man braukt vienai! – klusi novilka Sārtoga. Smaržoga tik bēdīgi nošūpoja galvu. Pēc Daudzogas teiktā viņai šis brauciens vairs nebija itin nemaz svarīgs. Vai tiešām viņa bija zaudējusi savu bērnības labāko draudzeni?

Divas dienas Daudzoga nebija redzēta ārpus tās namiņa. Pirmo dienu Smaržoga bija spītīgi domājusi, ka viņa neies saukt draudzeni ārā un neteiks, ka arī viņai nebija kritusi laimīga loze, taču otrajā diena viņa bija tā noilgojusies pēc draudzenes, ka nolēma pie viņas aiziet ciemos. Turklāt viņai vienai bija patiesi garlaicīgi. Sārtoga runāja tik vien kā par braucienu uz Saldenāniju un nemaz neklausījās nabaga Smaržogā, kas vēlējās tai izkratīt sirdi. Daudzogas teiktais nudien to bija sāpinājis līdz pašiem sirds dziļumiem.

Pieklauvējusi pie Daudzogas namiņa durvīm, viņa brīdi gaidīja līdz durvis tika atvērtas. Tajās stāvēja Daudzogas tētis Sasaldētais.

– Smaržodziņ, cik labi, ka tu atnāci! Daudzoga jau otro dienu sēž mājās un raud. Par ko jūs, meitenes, sastrīdējāties? – Sasaldētais izskatījās gaužām norūpējies.

– Es vēlāk jums izstāstīšu, Sasaldētā kungs. Vai tagad drīkstu satikt Daudzogu? – pieklājīgi lūdza Smaržoga.

– Protams, protams! Nāc iekšā! – laipni teica Daudzogas tētis un aizcināja jauno aveņmeiteni iekšā namiņā.

Iegājusi draudzenes istabā, Smaržoga to atrada guļam gultā un klusi šņukstam.

– Draudzenīt, neraudi... – iesaucās Smaržoga, kas nespēja paciest draudzenes sāpes. Jā, Daudzogas teiktais bija arī viņai sirdī sāpīgi iedzēlis, taču tagad tas nebija vairs svarīgi. Šobrīd viņa vēlējās tik vien to, lai tās draudzene pārstātu bēdāties un viss atkal būtu kā vecajos laikos.

– Smaržodziņ, piedod man! Piedod! Es negribēju tev nodarīt pāri! – iesaucās Daudzoga un, izlekusi no gultas, pieskrēja pie draudzenes un cieši to apskāva. – Es priecājos, ka tu redzēsi Saldenāniju! Es biju egoiste, kas nemaz nedomāja par tevi un tavām jūtām. Man svarīgi bija tikai doties līdzi Sārtogai! Piedod! – Daudzoga vien nespēja atvainoties. Un viņas nožēla bija īsta. Smaržoga to zināja, jo labi pazina draudzeni.

– Es tev piedodu, draudzenīt! – iešņukstējās Smaržoga, atbildot ciešajam draudzenes apskāvienam. – Es tikai vēlos, lai viss atkal ir tāpat kā vecajos laikos.

– Viss būs tāpat kā vecajos, labajos laikos! – apsolīja Daudzoga. – Es tevi tik ļoti mīlu, Smaržodziņ! Tu esi mana  labākā draudzene!

– Es arī  tevi mīlu, Daudzodziņ! – aizkustināti nočukstēja Smaržoga. Un patiesi – abas draudzenes viena otru mīlēja no sirds.

Sasaldētā kungs ar kundzi vien nespēja nopriecāties, redzot, ka abas aveņmeitenes ir izlīgušas un Daudzoga beidzot ir atkal sākusi smaidīt.

– Mēs iesim ārā spēlēties! – viņiem priecīgi teica Daudzoga.

– Tikai neaizmirsti uz vakariņām būt mājās, – piekodināja tās māmiņa.

Kad abas aveņmeitenes bija izgājušas laukā, viņas izdzirdēja skaļus kliedzienus.

– Krāpniece! Krāpniece! – skaļi sauca mandarīnzēns Burkšķis. Abas draudzenes metās skriešu uz to vietu, kur skanēja viņa niknā balss. Piesteigušās pie mandarīna, kurš no durmām bija kļuvis teju vai zaļš, aveņmeitenes apstulba. Blakus Burkšķim stāvēja arī citi augļi, bet pats dīvainākais bija tas, ka viņiem pa vidu atradās Sārtoga, kas izskatījās pārbijusies.

– Kas šeit notiek? – neizpratnē jautājas Daudzoga skatoties te uz mandarīnzēnu, te Sārtogu.

– Kas šeit notiek tu jautā? Es tev gan to tūdaļ pateikšu! – kliedza Burkšķis. – Šie visi augļi ir mani liecinieki, ka šī, jūsu draudzenīte, ir krāpniece. – To sakot, viņš ar pirkstu norādīja uz Sārtogu, kas nepavisam vairs neizskatījās pēc pašpārliecinātās un koķetās aveņmeitenes no bagātās Saldenānijas. Tagad viņa bija noliekusi kaunīgi galvu un neteica ne vārdu, lai sevi aizstāvētu.

– Ko tu te runā? – Smaržoga iekarsa, kas viņai bija pavisam neraksturīgi. – Sārtoga, kāpēc tu ļauj sevi tā apvainot?

– Es viņu apvainoju? Ja? Es tev gan rādīšu kā es to krāpnieci apvainoju! Mēs visi redzējām, ka viņai nevienā rokā patiesībā nebija nekāds pienenes zieds! – Mandarīns bija zaudējis savaldīšanos ne pa jokam. Smaržoga ar Daudzogu sastinga. Lēnām viņām kā mozaika sāka galvā likties kopā bilde.

– Pienenes zieds... Nevienā rokā... – Daudzoga bezspēcīgi novilka.

– Jā, jā, nevienā rokā! – kliedza mandarīns, – šī nekrietnele teica, ka, ja uzminēsim kurā rokā atrodas pienenes zieds, varēsim braukt uz Saldenāniju ar viņu. Tad nu banāns mēģināja un neuzminēja. Apelsīns mēģināja un neuzminēja. Es mēģināju un neuzminēju. Kivi mēģināja un neuzminēja. Un tad nu es iedomājos... jā, jā, es, gudrais Burkšķis! – to sakot, viņš lepni uzslēja gaisā galvu un ar sparu ievilka gaisu krūtīs, lai turpinātu savu svarīgo runu, – es iedomājos pajautāt, lai viņa atver arī otru roku, kad nu nabaga kivi bija it kā nepareizo roku norādījis... Un, adritvaikociņ, tā krāpniece sāka purināt savu skruļļaino galvu un saka, ka tā, lūk, nevarot!

– Jā, jā, ta gan bija! Burkšķis stāsta taisnību! – kivi steidzās piebalsot draugam, jo nabaga Burkšķim uz mirkli bija elpa aptrūkusies no sparīgās runāšanas. – Tad nu mēs teicām, ka nelaidīsim šo prom, kamēr viņa arī otru roku neatvērs.

– Un ko šī? Jopcik bumbiņ, mēģina mukt! A es, ašais Burkšķis, šo saķeru un nelaižu prom, – mandarīnzēns atguvis elpu,  vēlējās turpināt savu izteiksmīgo runu. – Tad nu šai nekrietnelei nekas cits neatlika kā arī otru roku atvēru. Un tu re ko – tā arī tukša. Kreisā roka tukša! Labā tukša! A kur tad tas pienenes zieds?!

Smaržogu un Daudzogu nudien pārsteidza šis izteiksmīgais Burkšķa stāsts. Tagad viņas saprata, ka viņas tikušas apmuļkotas. Un tas vēl nebija viss! Tajā brīdī no tur pat esošā Sārtogas namiņa iznāca viņas māmiņa un skaļi iesaucās.

– Meitiņ, tev jānāk mājās! Vai esi aizmirsusi, ka rīt mums jādodas uz Džuņgļmēniju? – Sārtoga tramīgi pacēla galvu un bailīgi paraudzījās uz pārējiem augļiem.

– Džuņgļmēnija? Ak, tu nejaukā! – mandarīnzēns bija tā sašutis kā vēl nekad. Un arī pārējie augļi neapšaubāmi tādi bija.

– Sārtogas mamm, kur īsti jūs brauksiet? – Burkšķis bez mazākās kauna izjūtas bija pieskrējis pie avenes kundzes, kas tam draudzīgi uzsmaidīja. Bija skaidrs, ka viņa itin nemaz nenojauš par traci, kas šeit bija izcēlies viņas meitas dēļ.

– Mēs brauksim uz Džuņgļmēniju. Tas ir ciems, kas atrodas dziļi mežā un no kurienes pārcēlamies uz šejieni, – laipni paskaidroja Sārtogas mamma un, skaļi nopūzdamies, piepilda:

– Ak, mīļie, mēs esam laimīgi, ka varam dzīvot tagad šeit. Džuņgļmēnijā mums viss tik labi neklājas. Tur nabadzība un vientulība valda. Ceru, ka drīz arī mūsu radi varēs uz šejieni pārvāties...  

Aj, aj, Sārtoga bija nudien melojis. Daudz melojusi ik vienam šajā ciemā.

Kādu laiku pēc ši atgadījuma ar viņu neviens no ciemata nerunāja, bet tad tiem kļuva meitenes žēl. Sārtoga visiem atvainojās par meliem un pastāstīja, ka atbraucot uz augļu ciemu negribējusi, lai kāds zina par tās pagātni, kas nebija no tām spožākajām. Savukārt viņas māmiņa, par to uzzinājusi, meitai teica, ka mums nav jākaunas par nabadzību, bet gan par nekrietnu rīcību un meliem.