Mazais citronzēns Skābulis
vienmēr bija saskābis. Vienmēr sabēdājies un nelaimīgs. Viņu nespēja
iepriecināt ne saule, ne smaržīgās puķes, nedz vēja jaukās dziemas. Viņš nudien
bija visnelaimīgakais zēns visā Augļu ciemā. Viņš nekad negāja spēlēties ar
pārējiem bērniem. Nekad nesmējās un dusmojās par katru sīkumu.
Reiz pastaigājoties pa ciemu
viņš izdzirdēja pārējo bērnu smieklus. Raugoties uz tiem no attāluma, tas pikti
sāka purpināt zem deguna: – Ko tie muļķi te zviedz kā zirgi?
Pirmais dusmīgo zēnu pamanīja banāns Dzeltenbiksis.
– Par ko tad atkal, Skābuli, esi
tā sapūties? – Dzeltenbiksis iesaucās.
– Nu beidz taču staigāt apkārt
saskābis kā vecs rūgušpiens! – banānam pievienojās granātābols Daudzsķautnis. –
Nāc labāk uzspēlē ar mums paslēpes!
– Tak spēlējiet tās savas
paslēpes vieni paši! Tā ir bezjēdzīga laika izšķiešana! Un pārtrauciet vienreiz taču tā zviegt, jo mana galva vai
pušu plīst no tādas aurošanas! – viņiem nikni atkliedza Skābulis un sāka
vicināt savu dzelteno dūri to virzienā.
– Klau, citronzēn, tā tu paliksi
viens kā koks tuksnesī! – šo aso vārdu pārmaiņu iztraucēja rūķis Vientuļnieks,
kas bija atnācis uz ciemu apciemot savus draugus.
– Man bez draugiem tāpat ir labi!
– piepūties no dusmām, atrauca Skābulis. – Lieciet taču mani mierā! – Un, to
sacīdams, niknais citronzēns devās prom pie sevis turpinot nikni purpināt un
gaisā vicinot dūri. Tā iedams viņš nonāca līdz
Noslēpumainajam mežam.
– Mūļķi tādi! Ko gan viņi zina no dzīves, – viņš pie sevis sūrojās un apsēdās zem lielās priedes. – Šī dzīve ir garlaicīga un sāpju pilna.
– Ššš, kass te ssēž pie manass
mājass? – viņa pārdomas iztraucēja kāda šņācoša balss. Skābulis uzleca kājās.
– Kas traucē man dusmoties? –
viņš dumīgi sauca.
– Ess. Ššš, – atbildēja tā pati
balss.
– Kas ir ess? – niknojās
citronzēns un raudzījās uz visām pusēm mēģinot saskatīt balss īpašnieku. Un
negaidot viņa priekšā nostājās liela odze.
– Esss esssmu čūssku pavēlniece!
– tā šņaca, acīm gailot.
– Āā, – no bailēm iepletis acis, iespiedzās Skābulis. – Odze!
– Jā, tā essmu ess. Čūssku
pavēlniece – odze, – acīm ļaunumā spīdot tā šņāca. – Un tagad passtāssti, ko tu
dari manā valsstībā.
– E-es n-neko... – stostījās
mazais citrons.
– Vai tu te essi vienss? –
piešļūcot pie Skābuļa pavisam tuvu, jatāja čūksu pavēlniece.
– Jā-a, viens... – nespējot
vairs normāli parunāt, izgrūda cironzēns.
– Ahā, tass gan ir labi! –
viltīgi nošņāca čuska un pieliecās pie tā auss, – tad jau tev nevienss nevar
palīdzēt. – Skābulis sāka trīcēt pie visām miesām un tā acu priekšā nozibsnija
melna tumsa.
– Palīdzēt ko-o? – tas kā
pusdzīvs izdvesa.
– Vai tev ir draugi, ko? – čūska
turpināja zēnu izprašņāt.
– Nē-e, – tas ātri izdvesa,
nevēloties čusku saniknot.
– Tass gan ir labi! – ieņirdzās
čuska. – Vai tu dzīvo viens?
– Nē-e, ar māmiņu un tēti...
– Ahā, tass gan nav tik labi!
Bet vai viņi zina, ka essi ššeit?
– Nē-e, jo es... es vienmēr kaut
kur klauņoju un... un dusmojos... – trīcošā balsī atzina citronzēns.
– Tass gan ir labi! Tad ess varu
tevi apēsst un passpēt aizbēgt! – ieņirdzās čūska un jau vēra vaļā savu žokli,
lai satvertu pārbijušos zēnu.
– Nē!! Palīgā!! – iekliedzās
Skābulis un izmantoja mirkli, kad čuska bija aizvērusi acis, lai spētu
izbauidīt sava medījama garšu, kurai vajadzēja ieplūst tās mutē. Skābulis metās
skriet, ko jaudas atpakaļ uz ciemu. Likās, ka nabaga zēna sirds no skriešanas
izleks pa muti, taču tā kājas to nesa tik ātri, ka visapkārt nebija vairs nekas
saskatāms. Čuska gan sākumā centās to notvert, taču velti, jo citronzēns no
bailēm skrēja kā izšauta bulta.
Ieskrējis savā namiņā, tas nokrita priekšnamā uz grīdas bez spēka.
– Skābuli, vai tavai dusmošanai
reiz pienāks gals? – ieraugot zēnu guļam uz grīdas, jautāja viņa māmiņa, kas
domāja, ka tās dēlēns atkal niķojas.
– Māmiņ, čūska! – uzlecis kājās,
ieraudājās mazais citronzēns. Tad, pieskrējis pie mammas, viņš iekritās tās
skavās un raudāja savas skābās asaras.
– Dēliņ, kas noticis? –
pārbijusies jautāja citronsieviete.
– Kas te notiek? – priekšnamā
bija iznācis arī Skābuļa tētis un raudzījās uz notiekošo ar neizpratnes pilnām
acīm.
– Es satiku čusku! Un... un viņa
gribēja mani apēst! – Skābulis ieraudājās tik skaļi, ka gandrīz visi namiņa
logi izbira.
– Ak, nē! – iespiedzās Skābuļa
māte un steidzās zēnu ienest viesistabā, kur to noguldīja uz dīvana.
– Tā! Stāsti visu, kas notika! –
pavēlēja citronzēna tēvs un apsēdās tam līdzās uz dīvana. Kad Skābulis vecākiem
bija izstāstījis visu, ko bija piedzīvojis, tie šausmās saķēra galvu. Tad
Skābuļa tēvs aizskrēja uz ciemu, lai sasauktu kopā visus ciema vīrus un dotos
medīt neganto čūsku. Savukārt Skābuļa māmiņa, paņēmusi dēlēnu klēpī, tam teica:
– Mīļais, tagad tu redzi, ka
ikvienam no mums ir vajadzīgi draugi!
– Kāpēc? – šņukstus jautāja
zēns.
– Ja tu būtu palicis ciemā
spēlēties ar pārējiem bērniem, nevis devies viens pats bēdāties un dusmoties
ārpus tā, nekas slikts ar tevi nebūtu atgadījies, vai ne? – maigā balsī jautāja
māmiņa un noglāstīja dēla muguru.
– Jā, tā ir! – citronzēns tagad
saprata, ka māmiņai taisnība.
– Un tagad tu zini arī to, ka
nav labi veinam kaut kur doties! Īpaši, ja neesi nevienam pateicis uz kurieni
tu ej,– turpināja māmiņa.
– Es vairs nekad nekur neiešu
viens. Un, ja iešu – noteikti to
pateikšu tev un tētim, – apsolīja Skābulis.
– Bet pats galvenais, manu
bērniņ, ko tev jāatceras – nekad neielaidies sarunā ar svešiniekiem! Vai
dzirdi, mīļais, nekad!
– Jā, māmiņ, es apsolu vairs
nekad nerunāt ar svešiniekiem! – pēc visa piedzīvotā citronzēns par to bija
drošāks par drošu. Citronsieviete dēlu samīļoja vēl ciešāk un noskūpstija tā
pieri.
– Es mīlu tevi, dēliņ! – tā caur
asarām čukstēja.
– Es arī tevi mīlu, māmiņ! –
ieraudoties atbildēja Skābulis. – Un šodien es sapratu arī to, ka dzīve nemaz
nav skumja, garlaicīga vai bezjēdzīga. Es nekad vairs nedusmošos un nebūšu
bēdīgs!
– Malacis, pusiēn! – čukstēja
citronsieviete, – reizēm mums dzīve nākas piedzīvot, ko nevais jauku, lai mēs
sapratsu, ka dzīve, kas mums dota itin nemaz nav tik slikta kā reizēm domājam.
– Skābulis iesmējās. Varbūt, ka tā bija pirmā reize tā mūžā, kad pār viņa lūpām
nāca šī jauka skaņa. Smiekli. Viņa mamma no pārsteigumu bija pat zaudējusi
valodu. Viņas dumīgais zēns smējās!
– Māmiņ! – tas skaļi iesaucās, –
es esmu tik laimīgs, ka dzīvoju šeit ar jums. Ka esmu šajā ciemā. Es tagad
varēju atrasties... odzes vēderā, – sakot pēdējos vārdus viņš bailēs notrīcēja
un piespiedās pie māmiņas vēl ciešāk.
– Man prieks, Skābulīt, ka esi
to visu sapratis! – citronsieviete atbildēja un miers ieplūda tās sirdī.
Vakarā no Noslēpumainā meža
atgriezās Skābuļa tēvs ar pārējiem ciema vīriem. Tie stāstīja, ka bija ilgi
trankājuši ļauno čūsku, jo tā esot bijusi nudien viltīga. Bet galu galā viņiem
esot izdevies to notvert un nogalināt.
Nākamajā dienā Skābulis devās
ārā pastaigāties. Redzot pārējos bērnus spēlējoties, tas kautrīgi piegāja pie
viņiem.
– Labs rīts visiem! – viņš mūlsi
visus sveicināja. – Vai drīkstu spēlēties ar jums? – Visi sākumā apstulbuši
stāvēja un blenza uz viņu kā spoku ieraudzījuši.
– Jā, protams! Laipni lūgts mūsu
pulkā, – pirmā ierunājās zemeņmeitenīte Sarkanodziņa. Drīz vien viņai
pievienojās arī pārējie bērni.
– Ei, veco zēn, vai pastāstīsi,
kas ar tevi notika vakar pie Noslēpumainā meža? – ziņkārības dzīts jautāja
banāns Dzeltenbiksis. Pārējie bērni nosodoši uz viņu paskatījās, jo domāja, ka
Skābulis nevēlas par to runāt.
– Protams, kas pastāstīšu. Ejam koka ēnā! – skaļi iesmējies, atbildēja citronzēns un aizgaja apsēsties zem lielās kļavas turpat netālu. Visi bērni steigšus viņam sekoja un apsēdās tam visapkārt, izveidojot ap to apli.
– Pirms sāku savu stāstu gribu
jums visiem stingri, ko piekodināt – nekad nerunājiet ar svešiniekiem!! –
iesāka Skābulis. – Un, kad būšu pabeidzis savu stāstu, draugi, jūs sapratīsiet
kādēļ to sāku. – Visi pavērtām mutēm klausījās ar nedalītu uzmanību, nepalaižot
garām nevienu pašu zilbi. Galu galā šis zēns bija piedzīvojis īstas briemas un
zināja par ko runā.
– Khm! – skaļi nokrekšķinājās
Skābulis un ar platu smaidu uz lūpām sāka savu stāstu.