Ķiršu mammai un tētim bija divi dēli – dvīņubrāļi. Vienu sauca par Attapīgo, bet otru par Neattapīgo. Attapīgasi bija ļoti skaists un gudrs zēns. Savukār Neattapīgais bija ne visai glīts un arī prāts tam nebija dots tik izcils kā brālim. Taču par spīti tam, ka viņi bija tik atšķirīgi, viņi dzīvoja saticīgi un to starpā valdīja patiesa brāļu mīlestība. Viņi pavadīja jautras un bezrūpīgas dienas kopā un uzticēja visus savus noslēpumus tikai un vienīgi viens otram.

 Drēbes viņi nēsāja pilnīgi vienādas. Tas reizēm radīja problēmas pat viņu vecākiem, jo tiem bija grūti atšķirt kurš tad īsti ir kurš. Tajās reizēs brāļu tētis tiem uzdeva kaimiņa kivi izdomātās mīklu. Tas kurš uz tām atbildēja pareizi, protams, bija Attapīgais. Bet Neattapīgā mīklu atminējumi vienmēr bija tik muļķīgi, kas spēja sasmīdināt pat visnopietnāko un gudrāko augli visā ciemā – kivī Zaļdupsi.

Gāja laiks un abi dvīņubrāļi izauga. Attapīgais kļuva par ievērojamu advokātu un pārcēlās uz dzīvi pilsētā. Bet Neattapīgais palika ciematā un audzēja dārzeņus un puķes. Ak, šīs skaistās puķu karalienes! Tās bija Neattapīgā prieks un acuraugs. Kad visi mājas un āra darbi bija padarīti, viņš mēdza ar tām runāties vēlās vakara stundās ilgi un aizrautīgi. Tām viņš uzticēja visus noslēpumus, priekus un bēdas. Viņa sieva mēdza par to īgņoties, sakot, ka puķes viņš mīl vairāk par viņu un to kopīgo meitu – ķirsenīti Apaļvaidzi. Taču tā viss nebija taisnība. Savu ģimeni Neattapīgais mīlēja vairāk par visu.

Reiz pie viņiem ieradās reti viesi – Neattapīgā bagātais brālis Attapīgais kopā ar sievu un izlutināto meitu.

– Attapīgais, kāds prieks tevi redzēt! – ieraugot brāļa skaisto karieti piebraucam pie viņu mājas, sauca Neattapīgais un skrēja viesus sagaidīt. Viņš apskāva brāli pavisam cieši un no priekiem pat smēja. – Brālīt, tu beidzot atbrauci! – viņš murmināja pie tā auss.

– Nu gan pietiks, auša! – strupi izgrūda Attapīgais un mēģināja atbrīvoties no brāļa ciešā apskāviena. – Tu nosmērēsi manu jauno žaketi. Vai maz apjēdz, cik tā maksā?

– Piedod, brāl! – atvainojās Neattapīgais sajuties pavisam neērti. – Es vienkārši biju pēc tevis tik ļoti noilgojies. Tu tik ilgi nebiji mūs apciemojis.

– Mans vīrs nevar tā šķiest savu dārgo laiku apmeklējot savus... em, nabadzīgos radus. Viņam ir daudz jāstrādā, jo tik daudz augļi paļaujas uz viņu un tā aso prātu, – izkāpusi no karietes, aizrādīja Attapīgā sieva – ķirsene Uzpūtīgā.

– Jā, brāļa siev, pilnīgi jums piekrītu! – padevīgi atbildēja Neattapīgais, kas bija paspējis nosarkt visās varavīksnes krāsās. Tad noskūpstījis Uzpūtīgās roku viņš vērās visapkārt:

– Bet kur tad mana daiļā krustmeitiņa Skaistulīte?

– Esmu karietē un ārā nekāpšu! – no kareties atskanēja kāda spalga balss. – Tavā fermā tik nelabi ož, tēvoc, ka visi mani mati, āda un drēbes piesūksies ar šo pretīgo smaku! Kādas šausmas!!

– Meitiņ, es taču tev teicu, ka atgriežoties augļu pilsētā es tev nopirkšu visskaistākās smaržas. Pēc karstas vannas ar tām izsmidzinot visu augumu, briesmīgā smaka pazudīs. Uzticies māmiņai, – teica Uzpūtīgā un piegāja pie karietes. – Nāc apsveicināties ar tēvoci. Tev taču ir labas manieres, ne tā?

– Jā, māmiņ, jā, – skaļi nosprauslājās Skaistulīte. Kad viņa bija izkāpusi no karietes, Neattapīgais steidzās krustmeitu apskaut.

– Kā tu esi izaugusi, manu meitenīt! – tas sirsnīgi teica.

– Fui, tēvoc, tu tiešām nelabi od, – visdegunīgi atrauca Skaistulīte un tāpat kā viņas tēvs pirms brīža, centās atsvabināties no tēvoča apskāviena. Tas tikai muļķigi pasmaidīja. Galu galā viņš bija Neattapīgs un mazliet muļķis tāpēc nesaprata šo nejauko attieksmi no savu tuvāko radu puses. Taču, ak manu vai! Viņa acīs iezaigojās sāpju dzirkstelīte! Vai tiešām viņš neko nebija sapratis?

Kad augstie viesi bija iengājuši mājā un abas brāļu ģimenes kopā ieturēja vakariņas, valdīja neveikls klusums.

– Khē, – iekrekšķinājās Neattapīgais.

– Apaļvaidzīt, pēc vakariņām vari parādīt  māsīcai savas lelles, – redzot, cik neveikli viņas vīrs jūtas, bikli teica Neattapīgā sieva Resnulīte.

– Lelles?  Vai tu vēl spēlējies ar lellēm? Tu nu gan esi īsta lauķe, – skaļi ķiķināja Skaistulīte un izsmējīgi lūkojās uz Apaļvaidzīti, kas bija nosarkusi un raudzījās uz savu tukšo sķīvi.

– Ē-ē, rezēm... – viņa klusi atbildēja.

– Pilsētā mūsu vecuma meitenes jau sen vairs nespēlējas ar lellēm. Ja nu vienīgi nūģes. Mēs, – Skaistulīte uzsvēra vārdu „mēs”, cik nu tas bija iespējams, – pērkam modīgas kleitas un ejam uz ballēm nevis tērējam laiku ar zīdaiņu lietām. – Apaļvaidzīte biju tuvu asarām. Māsīcas teiktais bija to padarījis par tik mazu un niecīgu. Kas gan viņa bija – muļķa tēva meita. Lauķe, kas nekad nebija bijusi pat pilsētā un modīgas kletas bija redzējusi tikai savas māsīcas mugurā.

– Nu, nu, meitiņ, neesi tik nejauka pret savu māsīcu, – neveikli iesmējās Attapīgais, – viņa taču ir divus gadus jaunāka par tevi un var vēl spēlēties ar lellēm.

– Bet tu taču pats teici, ka viņi ir nabaga lauķi, kas neko nejēdz! – teica Skaistulīte un iespurdzās. Tagad bija Attapīgā kārta piesarkt. Tas, uzspēlēti smaidot, palūkojās uz savu dvīņubrāli un tā sievu.

– Nu jūs taču ziniet kā jaunie medz sagrozīt visas lietas. Nu... brāl, tu taču saproti, ka tā gluži es nevarēju teikt.

– Protams, brālīt, ka tu tā neesi teicis! – iesmējās Neattapīgais. Taču Resnulīte, uzlekusi kājās, atstāja virtuvi. Visus šos pazemojumus viņai vairs nespēja izturēt. Un jo īpaši viņu sāpināja tas, ka vīrs neaizstāvēja nedz sevi, nedz savu ģimeni. Viņa zināja, ka Neattapīgais vēl joprojām dievināja savu brāli, taču bija acīm redzams, ka Attapīgais tagad skatījas uz viņu no augšas un jau sen kā bija aizmirsis par lielo brāļu mīlestību, kas abus bija vienojusi.

Te negaidot kāds klauvēja pie Neattapīgā nama durvīm. Knak! Knak! Neattapīgais steidzās tās atvērt, prātojot, kas gan tur tik vēlā vakara stundā varētu būt. Kad viņš atvēra durvis, viņa priekšā stāvēja vecs ģimenes draugs – kivī Zaļdupsis. Viņa garā bārda un mati bija sniegbalti. Seju rotāja vecuma grumbas un pie rokas tas turēja garu koka spieķi. Nepšaubāmi – pret vecumu nevienam nebija zales.

– Zaļdupsi, draugs, tu nāc īstajā laikā! – priecīgi teica Neattapīgais un steidzās veco vīru aicināt iekšā. – Mans brālis ar ģimeni ir ieradušies mūs apciemot. Domāju, ka priecāsies viņus sastapt.

– Kā tad, ka priecāšos. Jau pa gabalu redzēju viņa grezno karieti un tieši tādēļ nolēmu piekāpt, lai apsveicinātos, – labsirdīgi atbildēja sirmgalvis.

Kad viņi bija iegājuši virtuvē, Uzpūtīgā ar meitu pompozi piecēlās kājās un, tikko manām pamājušas  ar galvu vēlajam ciemiņam, atstāja virtuvi. Droši vien abām pilsētas dāmām negāja pie sirds runāties ar kārtējo lauķi. Zaļdupsis, atņēmis tikko redzamo sveicienu, apsēdās pie galda un bija iegrima pārdomās.

– Zaļdupsi, vai tu ar mani nemaz nesasveicināsies? – Attapīgasi bija neapmierināts, jo bija gaidījis, ka bijušais kaimiņš izradīs tam lielāku cieņu un būs pagodināts, ka var viņu atkal satikt.

– Kā tad esi tevi nesveicināšu? – likās sirmgalvis jutās patiesi pārsteigts. – Es taču tev māju ar galvu!

– Bet tas patiešām ir nepieklājīgi! Pamāt tikai ar galvu. Priekš kam tad domāta mute? – Attapīgais nedomāja atkāpties un vēlējās pierādīt, ka Zaļdupsis tam izrādījsi necieņu.

– Bet, Attapīgā kungs, vai jūs savu sievu un meitu arī par nepieklājīgām sauksiet? Tieši šādu sveicienu es saņēmu no viņām un man likās, ka... ja reiz esiet no tik smalkām aprindām, tad ziniet pieklājīgākās manieres – Zaļdupsis bija patiesi samulsi. Attapīgais neveikli iesmējās.

– Jā, nu, protams, ka tas ir ļoti pieklājīgs žests māt ar galvu, – viņš sāka taisnoties un mēģināja gudri izkļūt no neveiklās situācija. – Bet tā kā mēs esam tik seni paziņas, tu vari izturēties mazliet atvērtāk un sasveicināties, izmantojot muti.

– Ak, tā gan. Nu tagad es zināšu, – bijīgi teica sirmgalvis.

– Tēti, vai tu man nopirksi modīgas kleitas? – šo sarunu izjauca mazā Apaļavidzīte, kas līdz šim bija sēdējusi pavisa klusu pie glda, neviena nepamanīta. Neattapīgais klusi nopūtās un paraudzījās uz meitu, kuras vaigs bija pavisam saskumis.

– Meitiņ, tu taču zini, ka mums ar māmiņu nav tādas naudas, lai tev modīgas kleitas pirktu, – viņš bēdīgi atbildēja. Tas, ka viņam nācās savai meitai, ko tādu teikt, nudien sāpēja. Bet viņam nebija citas izvēles, jo melot Apaļavidzītei viņš negribēja. – Bērniņ, tev jāzina, ka nav svarīgi, cik dārgas drēbes tev ir mugurā, bet gan tas, kas ir tavā sirsniņā, – viņš vēl klusi piebilda.

– Bet es gribu būt tāda pati kā pilsētas meitenes, jo tad man nekad vairs nenāksies justies slikti, – ieraudoties ietiepās Apaļvaidzīte. Zaļdupsis uzmanīgi vēroja Attapīgo, kas bija aizgriezis savu galvu uz otru pusi un izlikās nedzirdam šo brāļa un krustmeitas sarunu.

– Draugs,vai uzspēlēsim mīklu spēli kā senajos laikos? – tas negaidot iesaucās un pargrieza galvu uz sirmgalvja pusi.

– Nu kāpēc gan ne? Tikai ne īsti mīklas... labāk es uzdošu jums mazliet āķīgus jautājumus... – atrauca Zaļdupsis. Neattapīgais, aizsūtījis meitu gulēt, piekrītoši pamāja ar galvu. Šādās spēlēs viņš vienmēr zaudēja, bet tā vismaz varēja aizdzīt skumjās domas. Un atcerēties bērnību.

 Tad nu spēle varēja sākties!

– Khrām, – skaļi ieklepojās Zaļdupsis, – kas ir tas, kam daudz jo daudz visa kā, bet citam nedos it ne kā? – Abi brāļi cītīgi sāka domāt. Jeb Attapīgais tēloja, ka domā, jo atbildi jau zināja.

– Ahā, zinu! Zinu! – triunfējoši iesaucās Attapīgais. – Tas taču ir sīkstulis! Vai pareizi?

– Jā, pareizi gan! – smīnot atbildēja Zaļdupsis. Neattapīgais vien bikli nogrozīja galvu.

– Kas ir tas, kas savu Goda vārdu dod, bet to netur?

– Ah, nu, Zaļdupsi, tu uzdot tik vieglus jautājumus, ka mans brālis uz tiem drīz varēs atbildēt! – iesmējās Attapīgais. Taču neizskatījās, ka Neattapīgais zinātu atbildi arī uz šo jautājumu, jo viņš bija noliecis galvu un klusēja.

– Ja reiz tik vienkārši, tad atbildi! – atrauca Zaļdupsis un ieskatījās tā acīs.

– Protams, ka vienkārši! Tas ir nodevējs!

– Pareizi! – sasita plaukstas vecais kivi un turpināja spēli. – Kas ir tas, kas staigā ar degunu bakstot debesis? – Attapīgais iesmējās vēl skaļāk.

– Klau, tavi jautājumi taču ir domāti bērniem. Protams, ka tas ir augstprātīgais. – To sakot, viņš piecēlās kājās un devā ārā ieelpot svaigu gaisu, atstādams brāli ar veco kivi vienus. Šī spēle viņi sāka garlaikot.

Neattapīgais tikai tagad pacēla galvu un Zaļdupsis skaļi nopūtās. Pār tā vaigiem ritēja lielas asaras.

Tikmēr Attapīgais pastaigājās pa skaisto puķu dārzu, ko viņa brālis tik ļoti mīlēja. Raugoties uz puķēm tas pie sevis smīkņāja, domājot, cik gan tā brālis ir naivs muļķis, izšķiežot savu laiku un dzīvi audzējot nekam nevajadzīgus ziedus.

– Kāds gan no šīm puķēm labums? – viņš skaļi sprieda. – Īsu brīdi tās priecē acis, bet pēc tam novīst. Un līdz ar tām novīst arī tavs lieki tērētais laiks...

– Tu esi liels sīkstulis, ja reiz nevēlies tērēt pat savu laiku, lai palīdzētu citām dvēselēm dzīvot! – visapkārt atskanēja čuksti.

– Kas te runā?! – griežoties uz riņķi un meklējot balsu īpašnieces, sauca Attapīgais.

– Tās esam mēs. Puķes! – atsaucās puķu karalienes savās skanīgajās un maigajās balsīs.

– Lai zibens mani sasper! Runājošas puķes!

– Mēs esam dzīvas dvēseles tikai tu to nebiji līdz šim pamanījis, jo esi pārāk augstprātīgs un raugies no augšas uz citām būtnēm.

– Kā jūs uzdrošinieties ar mani tā runāt? Saukt par sīktuli un augstprātīgu!? Apsolu, ka tūdaļ pat došos pie sava brāļa un izstāstīšu par šiem apvainojumiem. Jūs nepaspēsiet pat novīst, jo jau šonakt pat viņš jūs nopļaus, – bargi kliedza Attapīgais, kas nespēja pieņemt, ka kaut kādas puķes to tik nelietīgi apvaino.

– Tavam vārdam mēs neticam, jo tu esi nodevējs! – mierīgi atbildēja puķes. – Un pat, ja savam brālim izstāstīsi, viņš nespēs rikoties tik cietsirdīgi kā to spēj tu.

– Es neturu savu vārdu? Es esmu cietsirdīgs? Ko jūs ziniet par mani, lai tā teiktu, nelietes?! – Attapīgais no dusmām bija sācis viegli trīcēt. Tā seja bija piepūtusies un likās tūdaļ pārsprags. Tik klajus apvainojumus viņš nespēja pieņemt.

– Nav jāiepazīst tevi tuvāk, lai to redzētu! Vai patiesība acīs kož!? – skaļi teica puķes, – turklāt neskaitāmas reizes tavs miesīgs brālis nāca pie mums ik vakaru, lai izstāstītu savu skumjo stāstu. Stastu kā paša brālis to noniecina un izturās augstprātīgi. Par to, cik tas ļoti mainījies un kļuvis iedomīgs. Par to, ka reiz bērniba jūs solījuši viens otram, ka vienmēr paliksiet labākie draugi... ak, nabaga ķirša vīrs! Tik ilgi tas klusējot nesis šīs sāpes savā sirdī. – Attapīgais tagad bija nobālējis. Tā rokas trīcēja. Bet ne vairs no dusmām. No lielā izmisuma, kas to pārņēma.

– Tā nav taisnība! Jūs melojiet!  Mans brālis nav tik attapīgs, lai sapratsu... – viņa balss aprāvās un acīs nodevīgi iezaigojās asaras.

– ...lai saprastu, ka esi kļuvis par ļaunu augli, kas nodevis paša brāli! Nodevis naudas un varas dēļ?! – viņa teikto puķes pabeidza.

– Jā... lai to saprastu... – pār Attapīgā lūpām izlauzās vārdi, kas līdzinājās gan vairāk sāpju pilniem vaidiem.

– Cik rūgti tu maldies... tavs brālis nav slavens advokāts vai ārsts, bet viņš ir sirdsgudrs auglis, kas reizēm izvēlas vieglāko ceļu – izliekas, ka nesaprot, lai neizceltos naids vai strīdi.

Kopš tā vakara, kad Attapīgais saprata par kādu augli bija kļuvis un, cik ļoti sāpinājis savu brāli un tā ģimeni, viņš mainījās uz visiem laikiem. No tā laika viņš kļuva par īstu goda vīru. Un ķiršu dvīņubrāļi, gluži kā bērnībā, kļuva atkal par labākajiem draugiem. Taču tas nenozīmēja, ka Neattapīgais aizmirsa savas draudzenes – puķu karalienes. Tieši pretēji – tagad viņš tās bieži apciemoja kopā ar brāli.

Savukārt Skaistulītei tika aizliegts pirkt tik daudz modīgas kleitas un staigāt pa ballēm, jo tās tēvs vēlējās meitai, ko iemācīt un izaudzināt to par labu augli. Ir jāmāk dalīties ar visu, kas tev ir ar citiem. Īpaši ar savu tuvāko. Tādēļ puse no modīgajām kleitām tika Apaļvaidzītei.