Mazās melleņmeitenītes Diānas istabiņā iespīdēja saule.

– Celies,mazulīt! – tā čukstēja un maigi noglāstīja meitenes vaigu. Diāna atvēra actiņas un samiegojusies piecēlās gultā sēdus. Khm, parasti saule to nemodināja tik agri! Kas bija noticis? Tajā brīdī viņas istabiņas durvis atvērās un tajā, priecīgi smaidot, ienāca māmiņa ar tēti.

– Daudz laimes dzimšanas dienā! – tie abi reizē sauca, turot rokās skaistu svētku torti, uz kuras bija spoži dega septiņas svecītes. Un tā nebija nekāda sagadīšanās. Ticiet man! Jā, jā, Diānai nudien šodien palika septiņi gadi.

– Tev jānopūš svecītes un jāievēlas vēlēšanās! – noskūpstot meitu, teica māmiņa, kad viņi abi ar tēti bija apsēdušies uz mazās melleņmeitenes gultas.

– Bet pārdomā labi pirms, ko ievēlies! – brīdināja tētis un vērās meitā ar mīlestības pilnām acīm. Kādu brīdi apdomājusies, Diāna bija gatava nopūst svecītes un izteikt vēlēšanos.

– Esmu gatava! – viņa priecīgi sauca. Tad, pieliekusies tuvāk savai svētku tortei, viņa aizvēra actiņas un pūta. Psū! Psūū! Un svecītes pārstāja dejot savu uguntiņas deju. Tās nodzisa.

– Vai neaizmirsi ievēlēties vēlēšanos? – bažīgi jautāja tētis.

– Mana vēlēšanās ir izteikta! Un es tik ļoti ceru, ka tā piepildīsies! – Diāna bija nudien sajūsmināta.

– Dzimšanas dienā izteiktās vēlēšanās vienmēr piepildās, meitiņ! Tikai tu to nevari nevien teikt skaļi. Tev tā jāglabā savā sirsniņā! – smaidot skaidroja māmiņa.

– Un mums tev ir vēl kāds pārsteigums... – To sakot, tētis pasniedza meitai lielu, sarkanu kārbu, kas bija apsieta ar platu rozā lenti.

– Paldies! – sauca Diāna un ar nepacietību sāka raisīt vaļā lielo lenti.

Kad lielās kārbas vāks bija noņmets, melleņmeitene sajūsmā noelsās. Tajā atradās pasakaini skaista kleita tumši zilā krāsa ar daudz maziem zvāgulīšiem, kas bija piešūti pie kleitas mežģīnēm. Kārbā Diāna atrada arī kleitai pieskaņotas kurpes, uz kurām bija uzšūti gluži tādi paši zvārgulīši. Un kāda skaista matu bante! Diānas priekam un līksmībai nebija gala.

– Laiks posties tavām dzimšanas dienas svinībām! – priecīgi teica māmiņa un noskūpsīja meitas vaidziņu, kura nespēja vien beigt jūsmot par tikko saņemto dāvanu.

– Daudz laimes dzimšanas dienā! – māmiņa ar tēti vēlreiz teica, priecādamies redzēt meitu tik laimīga.

– Paldies, māmiņ! Paldies, tēti! – uzlekusi gultā stāvus, Diāna no prieka sāka pa to lēkāt uz nebēdu un skaļi plaukšķināt plaukstas.

Kad skaistās svētku drānas bija uzvilktas, Diāna izskatījās nudien piemīlīgi. Īsta dzimšanas dienas melleņmeitene! Viņai staigājot, mazie kleitas un kurpīšu zvārgulīši šķindēja. Šī skaņa radīja ausīm tīkamu mūziku. Jauno banti viņa iesēja savos garajos, melnajos matos. Cik gan skaists šis dzimšanas dienas meitēns bija!

Drīz sāka ierasties arī Diānas svētku viesi. Banāns Dzeltenbiksis un apelsīnu Oranžais ieradās pirmie. Drīz klāt bija arī zemeņmeitene Sarkanodziņa, citronzēns Skābulis un ķiršu māsīcas – Apaļvaidzīte un Skaistulīte. Pēdējais ieradās mandarīnzēns Burkšķis.

Visi melleņmeitenes draugi bija tai atnesuši pa dāvanai. Tās galu galā bija tik daudz, ka pagāja krietns laiks, kamēr viņa tās atvēra un visiem pateicās.

Tad sekoja jautras dzimšanas dienas rotaļas, līksmas dejas un, protams, daudz gardi ēdieni. Un kur nu bez saldumiem! Pat saulīte debesīs gavilēja līdzi ar visiem augļu bērniem un nebeidza vien sumināt mazo Diānu. Bet vai manu vai! Melleņmeitenes vaidziņš kļuva arvien bēdīgāks un bēdīgāks. To pamanīja viņas māmiņa, kas, pasaukusi meitu pie sevis – nostāk no viesiem – nobažījusies vaicāja:

– Bērniņ, kas noticis? Kāpēc kļuvi skumja? Vai tev nepatīk tavas dzimšnas dienas svinības? – Diāna klusi nopūtās un mēģināja smaidīt tikpat bezrūpīgi kā iepriekš, taču viņai tas nesanāca.

– Viesības ir tik jautras! – viņa pieklusinātā balsī teica. – Man ir tik daudz jaunu rotaļlietu, mani draugi ir atnākuši ciemos un mēs varam rotaļāties un ēst saldumus, bet...

– Bet kāpēc tad kļuvi bēdīga? – mamiņa sāka bažīties vēl vairāk.

– Es tikai iedomājos... māmiņ, kāpēc mana māsa Zilacīte par mani ir aizmirsusi? – Nu māmiņai bija skaidrs, kas meitu tā apbēdinājis. Diānas vecākā māsa bija to aizmirsusi apsveikt.

– Mīļā, tu taču zini, ka tava māsa dzīvo tālu no mūsu ciema.

– Bet viņa man solīja, ka uz manu dzimšanas dienu atbrauks! – Diāna teica un melleņmeitenei bija taisnība – viņas māsa bija lauzusi savu solījumu: vienmēr ierasties uz viņas dzimšanas dienu vai tur vai kas.

– Redzi, meitiņ, ne visu mēs šajā dzīvē varam iegūt... – teica māmiņa un aprāvās. Ko gan viņa tagad runāja? Vņai nebija ne jausmas, kur palikusi viņas vecākā meita. No Zilacītes nebija ne vēsts.

– Bet vecmāmiņa teica, ka, ja mēs kaut ko no sirds vēlamies un šo vēlēsanos lolojam savās sirs